LAAB aicina uz diskusiju par Ezerparka projektu

Vēlreiz liels paldies par diskusiju! Dažas pārdomas, kurām pietrūka laiks vakara gaitā.

Par publisko ārtelpu

Kā veidot dzīvotspējīgas pilsētas, kurās ikviens arī publiskajā ārtelpā jūtas harmoniski un gaidīts?

Pilsētā publisko ārtelpu dala mašīnas un cilvēki. Vietās, kur ir vieta daudz mašīnām un/vai to ērtai braukšanai, cilvēks-gājējs nejūtas gaidīts. Pašreizējo mikrorajonu telpā mašīna aizņem būtisku daļu, nereti ietves, zaļās zonas un piebraucamie ceļi ir nepārtraukta stāvvieta. Savukārt apkaimēs, kur ieliņas ir klusas, bez intensīvas satiksmes, tās labi kalpo arī kā publiskā telpa cilvēkam - fakti par sociāliem kontaktiem, komunikāciju, braukšanu ar riteni, bumbas spēlēm, apkaimju svētkiem, tirdziņiem utt. Tieši tāpēc transporta risinājumi apkaimei ir viens no noteicošajiem kvalitātes faktoriem – vai publiskā telpā gaidīts būs cilvēks vai mašīna. Un tikai pēc tam nāk vietas cilvēkam (ja tāda atliek) labiekārtošana. Turklāt labi apkaimju projekti nerisina savas transporta problēmas uz citas apkaimes kvalitātes rēķina, tam paredzētas maģistrālās ielas un, kā daudzās ērtās un patīkamās Eiropas pilsētās varam pārliecināties, tas ir velo vai sabiedriskais transports. Ja Ezerparka projekts par sabiedrisko transportu neatbild (kur par to jābūt vienošanās, ja ne starp pilsētu un projekta attīstītāju, turklāt iezīmētai un aprakstītai Attīstības plānā?), vienlaikus 3000 ģimeņu radītā transporta plūsma ir plānota pa Gaujas ielas posmu, pa Rusova ielu un ar pieslēgumiem citām mazām Čiekurkalna ieliņām, tad viennozīmīgi skaidrs, ka šajās vietās Čiekurkalnā cilvēks vairs nebūs gaidīts. Un ar to sākas publiskās telpas disharmonija.

Atkāpe no diskusijas tēmas

Pēdējā laikā pilsētas augstākajā plānošanas līmenī tiek ignorētas senās likumsakarības, ka applūstošas teritorijas (piem., Spilves pļavas u.c.), pārmitras vietas (Ezerparks, dārziņi pie Visbijas ielas, Lucavsalā un daudz kur citur) buferjoslas ap piesārņojošiem objektiem (TEC ir tieši blakus Ezerparkam) un tamlīdzīgi objekti ne velti gadu desmitiem un simtiem netika plānoti kā dzīvesvieta un tika atstāti kā zaļā zona vai tamlīdzīgi. Tur bija arī sava atbildība un ētika, droši vien arī finansiāls aprēķins – nebūvēt ceļu purvā…. Ir korupcijas paveids – izmantot dienesta stāvokli personiskajām biznesa vajadzībām. Vai Bojāra kungs un partneri būtu pirkuši šo zemi tik dārgi, ja nebūtu pārliecināti, ka paši kā deputāti tur iezīmēs jaunos Rīgas centrus? Domāju, ka tikai tādēļ diskusijas laikā no iedzīvotāju puses bija komentāri ne tikai par konkrēto projektu, bet arī konceptuālām lietām – tā kā sarunas Attīstības plāna veidošanas gaitā daudzos aspektos izrādījās diezgan bezperspektīvas, tad konkrēto projektu speciālisti ir pēdējā iespēja, pie kuras apkārtējo apkaimju iedzīvotājiem vērsties.

Par Ezerparku

Lai gan vislielākā cerība ir, ka attīstītāji sāks ņemt vērā demogrāfiskos procesus, tukšu biroja telpu pārprodukciju un iedzīvotāju pieprasījumu pēc kvalitatīva mājokļa un tādējādi Ezerparka apbūves vietā varētu ieplānot brīnišķīgu parku, par publisko telpu teiktais ir attiecināms konkrēti uz Ezerparka pašreizējo projekta variantu.

Ir punkti, kur Ezerparka ainavu arhitekti un transporta plānotāji, cerams, VAR sameklēt savai un blakus apkaimēm labvēlīgākus risinājumus:

1. Autotransporta novadīšanu uz Ķīšezera ielu ( un/vai Brīvības ielas dublieri) plānot Ezerparka 24 ha ietvaros, nevis izmantot tam Rusova ielu un Gaujas ielas posmu.

2. Padomāt par to, ka Rusova ielai būtu jābūt vairāk domātai cilvēkiem, ne mašīnām, jo tas ir galvenais ceļš uz tramvaju.

3. Visu Ezerparku veidot ar auto izbraukšanas iespējām tikai uz Ķīšezera ielu, lai Teikas virzienā nebūtu iespēja braukt caur Čiekurkalnu. Ieguvēji būtu gan Ezerparka iedzīvotāji, kuriem nebūtu Čiekurkalna tranzīts, gan otrādi.

4. Tiešajam pievienojumam Ķīšezera ielai paredzēt reālu vietu, lai arī dubliera tuneļa neuzbūvēšanas gadījumā to var izdarīt kaut vai Marka demonstrētā uzlabotā apļa veidā.

5. Ielu profilos vairāk izmantot „homezones” vai „woonerf” principus, lai radītu drošāku vidi.

6. Piemērot reālo apstādījumu daudzumu 7000 iedzīvotāju slodzei – apbūves un zaļās zonas proporcija. (Temats nākamai diskusijai – kādas funkcijas ir zaļajai zonai un kuras no tām ir iespējams nodrošināt uz autostāvvietas jumta?) Piemēram, vai 2 sporta laukumiņi ir pietiekoši 7000 iedzīvotājiem?

7. No ilgtspējas butaforijas, kur lietus ūdens apsaimniekošanai paredzēts tērēt enerģiju, ar reljefa palīdzību izveidot tā dabisku noteci uz plānotajiem ūdens objektiem. Par citiem ilgtspējas aspektiem arī būtu daudz ko teikt.

Domājams, ka kvalitatīviem Ezerparka ārtelpas uzlabojumiem būtu nepieciešama apbūves apjoma un blīvuma samazināšana, un te ir tēma nākamai diskusijai – veiksmīgo un labo projektu apbūves blīvuma un publiskās telpas daudzuma proporcija. Lai ainavu arhitekts nav maksimālā kociņu daudzuma izvietotājs minimālā platībā. Vai attīstītājs Latvijā ir tam gatavs?

Par Ezerparka attīstītājiem ilūziju un cerību nav, to spilgti pierādīja Bojāra kungs, diskusijā klātesošajiem apgalvodams, ka Ezerparkā būs 3000 iedzīvotāji, kaut gan šai pašā mājas lapā (http://www.a4d...parka_projektu/) stāv rakstīts, ka to būs vairāk kā 7000 plus vēl darba vietas biroju un sabiedrisko iestāžu 200 000 kvadrātmetros.

Vēlēšanās ir tikai viena – konstruktīva sadarbība ar speciālistiem, lai forma, apjomi un dizaini kalpotu arī cilvēkam, kas te dzīvo un maksā nodokļus. Un nepārprotami grib skaistu, harmonisku un ērtu Rīgu.

Līdz nākamai diskusijai!