Kino kā pilsētu tēla veidotājs

Kino,
izmantojot pilsētas par filmēšanas laukumu, rada noturīgus
priekšstatus vai drīzāk — ilūzijas par 
tādām pilsētām kā Venēcija, Tokija, Maskava un citām. Sarma & Norde Arhitekti  ciklā Kino
un Arhitektūra uzstāsies Dāvis Sīmanis ar priekšlasījumu Pilsētu ilūzijas: kinotūrisms
metropolēs un priekšstati par redzamo,
Kino KSuns 2. decembrī pl. 19.00.

«Nav noslēpums, ka kino spēj
izmainīt mūsu skatienu attiecībā uz vidi mums apkārt. Kā reiz tas bija ar kādu
meiteni, kas pameta savu dzimto ciematu Sibīrijā, jo noticēja maldīgi krāšņajam
Maskavas attēlojumam Georgija Danelijas filmā Es soļoju pa Maskavu (1963). Dažādas transformācijas skatītāju
priekšstatos par lielpilsētām ir notikušas visu kinogadsimtu, jo tās vienmēr
bijušas nozīmīgākais filmēšanas laukums. Metropoles tiek personificētas, tām
tiek piešķirtas konkrētas īpašības, tās tiek apzīmētas ar atsevišķām ēkām un
objektiem, kā arī tām piemeklē atbilstošus filmu varoņus. Iekšpus kino mēs
iepazīstam nāvi Venēcijā, mīlestību Parīzē, postmoderno izvirtību Tokijā,
dumpinieciskumu Belfāstā utt.. Vēl brīdis,  un tas viss jau nemanāmi izveidojis mūsu jauno
«kinoģeogrāfiju».»

Dāvis Sīmanis

Fragmenti
no filmām: Glaubera Roha Claro (1975),Mikelandželo
Antonioni Aptumsums(1962),  Maikla
Kērtisa Kasablanka(1942), Alēna Roba
Grijē Nemirstīgā(1963), Gaspāra Noe Ieiet tukšumā(2009) u.c. .