Arhitektūras valoda II

Raksta sākums

Nozīme valodā

Atzinums, ka arhitektūras nozīmi var aplūkot  no ļoti dažādiem aspektiem, nav sastopams tikai šajā rakstā, taču Donohjū mēģina šo bezcerīgo situāciju vismaz daļēji atrisināt, pievēršoties nevis veidiem, kā runājam par nozīmi arhitektūrā, bet valodas izpratnei. Tādējādi, ja tiktu sniegta atbilde uz jautājumu, kas ir valoda, mēs varētu izlemt, vai par valodu var uzskatīt arī arhitektūru. Arī šeit sastopama viedokļu daudzveidība, tomēr valodas teorijas — lai arī atšķirīgas — ir jēdzieniski skaidrākas un noteiktākas. Donohjū apskata vairākas 20. gadsimta filozofijas idejas par valodu jeb, precīzāk, valodas iezīmes, kas uzsvērtas dažādās teorijās. Es mēģināšu vienkāršot viņa uzskaitījumu.

 (I) Vispirms tiek minēts valodas loģiskais modelis, kas sākas ar Gotloba Frēges pētījumiem un kam var pieskaitīt arī Vitgenšteina agrīno darbu — Loģiski filozofisko traktātu. (Donohjū atsaucas arī uz Rodžera Skrūtona argumentiem pret arhitektūras kā valodas izpratni, kas balstās tieši šādā valodas izpratnē, taču piebildīšu, ka pretarguments Skrūtonam var tikt atrasts uzskatos par valodu, kas minēts Donohjū uzskaitījuma nākamajā punktā.)

(II) Dažas valodas teorijas uzsvaru liek uz valodas lietotājiem — es teiktu: uz valodu kā darbību, nozīmi kā lietojumu, kas saistīts ar noteiktu cilvēku dzīvesveidu. Ostins un vēlīnais Vitgenšteins tiek minēti kā galvenie šīs grupas pārstāvji. Donohjū uzskata, ka, iespējams, arhitektūra arī veic dažas darbības, ko varētu saukt par «lingvistiskām» šādā brīvākā vārda izpratnē. (Es teiktu, ka šī ir svarīgākā izpratne par valodu, pie kuras nonākts 20. gadsimta gaitā.)

(III) Semiotikas un lingvistikas pārstāvji uzstāj uz valodas divkāršo artikulāciju (piemēram, ir ierobežots skaits skaņu, no kurām tiek veidota vārdu daudzveidība; fonēmas veido sekundārās artikulācijas līmeni, tās ir funkcionālas vienības un tām pretstatā vārdi ir mazākās jēgpilnās gramatiskās vienības). Semiotikā ir arī cita, Sosīra ieteiktā dihotomija starp valodu un runu jeb kodu un vēstījumu (langue un parole), kur valoda kā noteikta struktūra, sistēma tiek pretstatīta tās aktuālajiem lietošanas gadījumiem. (Donohjū šo valodas izpratni klasificē divos atsevišķos sava uzskaitījuma punktos.)

(IV) Kā atsevišķus virzienus Donohjū min Noama Čomska radīto ģeneratīvās gramatikas koncepciju (ko, manuprāt, arhitektūras gadījumā varētu saprast kā uzsvaru uz slēpto gramatisko struktūru aiz izteiksmes formu virskārtas), biheivioristisku valodas izpratni, kas, tieši pretēji, noraida jebko slēptu vai nenovērojamu un atzīst tikai novērojamu lingvistisko izturēšanos (Donohjū gan nez kāpēc šeit atsaucas uz semiotikas novirzienu, kas saistīts ar Čārlzu Morisu, nevis pazīstamā amerikāņu filozofa Vilārda Ormena van Kvaina uzskatiem par valodu), un, visbeidzot, valodu kā simbolu sistēmu, kas ir jau minētā Nelsona Gudmena izpratne par valodu, kur simbols gan, kā norāda pats Gudmens, ir tikai «ļoti vispārīgs un bezkrāsains» apzīmējums «burtiem, vārdiem, tekstiem, attēliem, diagrammām, kartēm, modeļiem u.c., bez jebkādas saistības ar kaut ko netiešu vai okultu».

Nozīme: cilvēka galvā, datorā vai lietojumā?

Donohjū uzskata, ka arhitektūras interpretācijai izmantojamas tikai tās teorijas, kurās uzsvērti valodas lietojuma aspekti, un Sosīra valodas (sistēmas) un runas (konkrētā sacījuma) dihotomijā balstītas pieejas. Svarīgāka par šo secinājumu ir rakstā parādītā valodas izpratnes daudzveidība, kas prasa nelielus komentārus. Taču vispirms vajadzētu īsi atbildēt uz jautājumu par to, kas noticis sekojošajās pāris desmitgadēs pēc aplūkotā raksta publicēšanas. Šeit būtu jāmin divas parādības tajā nenoteiktajā jomā, ko var apzīmēt ar vārdu «teorija». Valodas un nozīmes pētniecībā parādījies interdisciplināru pētījumu lauks, ko sauc par kognitīvo zinātni, un valodas nozīmi mēģina konceptualizēt kognitīvā semantika, bet arhitektūrā — kaut vai tīri praktiski tās projektēšanā — ienākušas datortehnoloģijas.

Kognitīvo zinātņu pieeja mūsu apziņas un intelektuālo spēju pētniecībā mēģina apvienot filozofiju, psiholoģiju, mākslīgā intelekta un mūsu nervu sistēmas darbības principus, lingvistiku un antropoloģiju. (Kā prelūdija kognitīvajai semantikai kalpo situāciju semantika, kur klasiskās semantikas patiesuma jēdzienu nomaina informācijas jēdziens. Taču saprast arhitektūras formu kā informāciju būtu vēl šaurāka redukcija par tās kā tīri funkcionālas mājsaimniecības ierīces izpratni.) Interdisciplināri pētījumi šobrīd ir modes lieta un par tiem — nenoliedzot atsevišķo pētījumu nozīmību — varētu paironizēt, izmantojot krievu rakstnieka Iļjas Ērenburga kāda romāna varoņa vārdus: «Patiesa brīvība ir pakļautībā. Tie, kas brauc tramvajos, pakļaujas pliekanai morālei, bet mēs, izraudzītie, pakļaujamies modei. Tagad jābūt nedaudz boļševikam, nedaudz katolim.» (Piebildīšu, ka saruna notiek 20. gadu Parīzē, kur arī Ērenburgs 1927. gadā uzrakstījis romānu Lazika Rojtšvaņeca vētrainā dzīve, kas viņa dzimtenē izdots tikai 1989. gadā, bet Rīgas Dailes teātrī romāna dramatizējums Lazika vētrainā dzīve parādīts jau 1929. gadā.)

Ja runājam nopietnāk, kritizējot psiholoģisko vai citu «apziņas procesu» iesaistīšanu nozīmes skaidrojumā, man jāatsaucas uz Vitgenšteina piezīmēm kaut vai no «Filozofiskajiem pētījumiem», piemēram: «Tas, ka cilvēks saistībā ar teikumu kaut ko sev priekšstata, tā saprašanai ir tikpat nebūtiski kā tas, ka viņš spēj, noklausoties teikumu, uzskicēt zīmējumu» (I, 396. §.) vai «Garīgā ievirze «nepavada» vārdu tajā pašā nozīmē, kā to pavada žests. (Līdzīgi — kāds var ceļot viens pats un tomēr manu vēlējumu pavadīts, un istaba var būt tukša un tomēr gaismas caurstrāvota)» (I, 673. §.). Šajās īsajā piezīmēs veiktais izaicinājums noteiktam priekšstatam jeb «attēlam», ka valodas izteiksmēm pamatā ir apziņas process, kas piešķir tām nozīmi, vēl arvien nav atbildēts. Uz Vitgenšteinu gan daudzi kognitīvās semantikas pārstāvji labprāt atsauktos kā uz savu priekšteci (kā iepriekšējās valodas filozofijas kritiķi), bet tā kā viņa teksti nesniedz jaunu, gatavu teoriju, bet bieži ir tikai uz konkrētu vārdu lietojumu vērsta valodas analīze vai īsas gramatiskas piezīmes, tad ir ērti izmantojama Vitgenšteina vispārīgā kritiskā intence un viegli aizmirstama viņa konkrēto filozofisko modeļu paustā jēga. (Dažādās viņa tekstos aprakstītās valodspēles, arī paša Vitgenšteina konstruētas, ir uzskatāmas par šādiem valodas darbības modeļiem.)

Savukārt datoru izplatība mūsdienās, no vienas puses, nozīmē to, ka iesitot meklētājā vārdus semantics un architecture, vispirms parādīsies raksti par programmatūru vai tīmekļa arhitektūru. Vārds «arhitektūra», protams, ir smalkāks par «uzbūve» vai kādu citu ekvivalentu, ko varētu piemeklēt angļu valodā, un ja šo pašu darbību meklētājā būtu iespējams veikt Kanta laikā, tad, visticamāk, mēs iegūtu rakstus par «tīrā prāta arhitektoniku». No otras puses, var teikt, ka daži Pītera Eizenmana vai Zahas Hadidas projektu zīmējumi diez vai būtu tapuši bez speciālu datorprogrammu palīdzības. 

Taču, kā vērtēt šādus, kaut vai tikai minēto divu arhitektu, radītos formas jauninājumus? Ludgers Hovestadts (Ludger Hovestadt) savā referātā un apaļā galda diskusijā, kas 2010. gadā notika starptautiskās konferences Textures ietvaros (arhitektūrai veltītā sadaļa saucās Architextures, Rīga, 2010. gada jūnijs), apgalvoja, ka šādi formāli risinājumi ir smieklīgi vienkārši no datortehnoloģiju un programmu izmantošanas viedokļa. Savu viedokli par radikālām izmaiņām, ko digitālais laikmets var sniegt arhitektūrai, viņš apkopojis nesen iznākušajā grāmatā Viņpus tīkla — arhitektūra un informācijas tehnoloģija. Digitālās arhitektonikas pielietojumi.

Šveicē strādājošais grāmatas autors mēģina savienot arhitektūru un informācijas tehnoloģiju iespējas. Informācijas tehnoloģijas, viņaprāt, piedāvā daudz brīvāku arhitektūras elementu izpratni un sniedz plašākas iespējas to visdažādāko kombināciju aplūkojumam. Šeit ir līdzība ar pāreju no amatnieciski skulpturāli darinātās gotikas katedrāles uz 19. gadsimta vidū Londonā uzcelto The Crystal Palace, ko salika jau no rūpnieciski gatavotiem elementiem (paša Hovestadta piemērs). Taču ar elementiem mēs varam domāt arī, piemēram, dažādu iedzīvotāju grupu intereses, kas padara grūti realizējamu kādu pilsētas rajona plānojumu (jāņem vērā, ka Cīrihē un Rīgā iedzīvotāju līdzdalības līmenis, visticamāk, ir radikāli atšķirīgs). Projekts, izmantojot jauno pieeju, nebūs fiksēts risinājums, bet atvērta iespēja vai tāda kā «konsensa mašīna» dažādajiem viedokļiem. Es teiktu, ka šajā gadījumā radikāli mainās elementu, kas veido arhitektūru, lietojums, taču nemainās princips, ka kāds elements iegūst savu nozīmi lietojumā.

Līdz ar to mēs nonākam pie lietojuma kā arhitektūras nozīmes principa. Tiesa, ja uz arhitektūru lūkosimies no arhitektūras veidotāja vai skatītāja, iedzīvotāja vai cita «lietotāja» viedokļa, mēs iegūsim dažādas arhitektūras «nozīmes». Nošķīrums, protams nav absolūts — ikdienas lietotājs var kļūt par arhitektūras autoru (līdzautoru), un, pārfrāzējot pazīstamo amerikāņu minimālisma un konceptuālisma mākslinieku Solu Levitu (starp citu, viņš savas karjeras sākumā  strādājis tolaik vēl mazpazīstamā I. M. Pei jeb Bei Juimina birojā, savukārt jau 1999. gadā darinājis skices sinagogas projektam Česterā, Konetikutā, kas 2001. gadā arī tika uzcelta), var teikt: «Iespējams, ka arhitekts nesaprot pats savu arhitektūru.»

20. gadsimta otrajā pusē pievēršanos valodas lietojumam lielā mērā noteica Vitgenšteina valodspēļu koncepcija un Ostina runas darbību teorija (abu filozofu uzskati plašākai publikai kļuva zināmi, pateicoties galveno darbu pēcnāves publikācijām 1953. un 1962. gadā; to līdzību un atšķirības šeit sīkāk neanalizēšu). Ja nozīme veidojas lietojumā, kā var saprast Vitgenšteina valodas analīzes maksimu, kas angļu valodā kļuvusi par tādu kā filozofisku saukli (meaning as use), tad arhitektūrai svarīgs būtu jautājums par to, kas veido lietojuma kārtulas (kā tās aprakstīt, kādi jēdzieni šeit jāiesaista) lingvistiskai izteiksmei un — plašāk — jebkuras izteiksmīgas formas lietojumam.

Iespējams, ka nedz valodā, nedz arhitektūrā nepastāv universāla, visiem gadījumiem piemērota shēma, bet tikai atsevišķi analīzes piemēri, kas katrs iesaista savus jēdzienus, tādas kā gramatiskas kategorijas, kuru vidū varētu būt izteiksmes autora intences, tās uztvērēja priekšstati, situācijas konteksts un citi. Taču šāda tipa jēdzieni valodas analizē parādās tikai ar tās orientāciju uz pragmatiku (izteiksmju lietojumu), un, lai to saprastu, nepieciešams raksturot pavērsiena punktu valodas izpratnē jeb attiekšanos no tā sauktās klasiskās semantikas.

Nobeigums sekos