Design-build iepirkumu prakse Dānijā

Jā, tāda ir Dānija. Normāla valsts laimīgiem cilvēkiem, un no kuras var daudz mācīties.

Konkursu un tenderu sakarā gribu akcentēt, ka organizatora rīcībā ir profesionāļu komanda, kura spēj uzrakstīt kompetentu konkursa nolikumu/projektēšanas uzdevumu un ir spējīga konstatēt "mazākās kļūdas, piemēram, ventilācijas sistēmas aprakstā".

Pie mums uzvar projekti, kuru ventilācijas sistēmās mūzikas mācību iestādēs nav skaņas slāpējošo elementu....

nu, es nezinu, vai šeit būtu īstais brīdis kārtējam gaudienam, ka citur ir labāk un citur cilvēki ir laimīgāki,jo noteikti šī raksta mērķis bija padalīties ar pieredzi, kā citur notiek lietas...

Nu, atliek tikai padomāt, ko var mainīt/uzlabot un kļut gudrākiem un sakārtotākiem - kā tas ir citur, piemēram, Dānijā...

Esmu par to, lai lietas sauktu īstajos vārdos un netiktu taisīts miglas aizsegs ar pseido "pozitīvismu".

Apzināti virsrakstā minēju "Konkursa nolikums". Lai cik tas nebūtu dīvaini, konkursa nolikumu, kas ir juridisks dokuments, var sacerēt ierēdņi bez atbilstošas profesionālās un netiek prasīts neitrālas puses profesionāls viedoklis.

Negribu ieslīgt detaļās, bet būvakustika pie mums klibo visos iespējamos virzienos.

Mainīšana/labošana sākas ar trūkstošo zināšanu apguvi. Šim procesam ir vajadzīgas vismaz 2 puses - vienu, kuri grib apgūt neapgūto, un otra puse - tā kura izskaidro nezināmo.

Ja izsludinātu būvakustisko lekciju ciklu, t.sk. par klasiskām kļūdām skaņu izolācijā, cik arhitektu biroju pieteiktos?

ko tieši varētu uzrakstīt nolikumā sakarā ar akustiku? reverberācija laiks, EDT vai varbūt skaņas artikulāciju?

argumentē please

Es gan vairāk saprotu, ka katrs pārzin savu lietu un arhitektiem nav jāiet apgūt ventilācijas, akustikas .... jautājumi. Sadarbība un iesaistito pušu kompetence ir jautajums.

Man gan liekas, ka arhitektam ir jāzina arī tādas lietas. To taču arī augstskolā māca, vai ne tā?

Konkursa nolikumos skaidri jānorāda Mērķis un uzdevumi Mērķi savukārt, jāizstrādā nākamajiem objekta lietotājiem, sadarbībā ar attiecīgās jomas speciālistiem, lai nav kā Liepājas jūras muzejā neviens nepateica, ka saules gaisma ekspozīcijām ir nederīga.

Ar skaņu saistītos projektos uzdevumā nānorāda gala lietotāja prasības, nevis formālā atbilstība LBNam, kurā ir pietiekami daudz izplūdušu vietu, piemēram reverberācijas laiki mūzikas klasēs variējas ~ 2 reizes. Reālajā dzīvē pūtējiem nepieciešamas "sausākas" mēģinājumu telpas nekā vokālistiem, utt. Telpu lietošanā šīs ir loti būtiskas lietas, jo nekam citam jo tādas telpas nav domātas, kā tikai radīt un vērtēt skanējumu. Šīs nianses pārzina attiecīgās jomas speciālisti, taču nezina ministriju vai pašvaldību darbinieki, kuriem pie galda sēžot ir uzticēts sacerēt konkursa noteikumus, kas utopiski iedomājas, ka projektētāji zinās visu par visu.

Atvainojos, bet kas ir Arturs Pērkons?

kāds sertifikāts var apliecināt viņa kompetenci attiecīgajos jautājumos?

konkrētas kompetences detaļas varēsiet uzzināt, uzrakstot man e pastu uz perkons.arturs@gmail.com, pie viena arī uzzinot kompetences līmeni maniem kolēģiem un sadarbības partneriem Somijā, Dānijā un Austrālijā.

Kāds tam sakars ar paša kompetences līmeni?

es zinu divus Arturus Perkonus, viens ir mūsu pilsētas slavenais narkomāns, otrs ir būvinženieris un konsultants akustikas jautājumos.

ceru, ka šeit raksta tomēr būvinženieris :)

vai šis būvinženieris ir ar sertifikātu, ko pie projekta var pielikt klāt , kā to prasa būvnormatīvi?tikai konsultācija man neder, vajag arī papīru

"Ja izsludinātu būvakustisko lekciju ciklu, t.sk. par klasiskām kļūdām skaņu izolācijā, cik arhitektu biroju pieteiktos? "- es domāju, ka interese būtu, bet Tu jau tikai par savu - par būvakustiku, ir jau (kā minēts rakstā) daudz citu - ne mazāk svarīgu tēmu...

jā - un par pozitīvismu runājot - tie mūžīgie gaudotāji un īdētāji man jau sēž....No viņiem, DIEMŽĒL, nav nekāda labuma... tikai gaužas , ka neviens nenāk uz viņu lekcijām - un nenāks jau arī - ar tādu attieksmi jau nevienu neieinteresēt...

Paldies!

.. ehh DANJA !!! ...

Raksta autora doma komentāros neturpinās. Lielākā daļa komentāru ieslīgst nelietderīgā nianšu apspriešanā. Svarīgākais akcents Latvijas iepirkumu procesā ir iesaistīto indivīdu nespēja uzņemties iniciatīvu procesa organizācijā. It kā visi runā ka zemākā cena nav pareizi, bet neviens nerīkojas lai to novērstu. Valsts amatpersonas apzinās, ka projektētāji un būvnieki mēģinās šmaukties, bet pret to nenodrošinās, pat otrādi - publisko iepirkumu līgumi celtniekiem ļauj rīkoties diezgan nesodīti. Par to visu atbild mums blakus esoši cilvēki ar kuriem var apsēsties pie galda un runāt, runāt uzstājīgi, loģiski pamatot savus argumentus. Nespēja loģiski argumentēt un pārliecināt citus par savu taisnību ir Latvijas inteliģences problēma - kā nostājies aci pret aci ar vadošu RD darbinieku, tā mute ciet. Starp citu, man vēl neviens nav parādījis to likuma punktu, kurš liek rīkot iepirkumus par viszemāko cenu.

Paldies raksta autoram.

Neesmu liels valsts un pašvaldību iepirkuma procesa pārzinātājs, un jau ilgu laiku nepiedalos LV konkursos (savu argumentāciju, kāpēc nepiedalāmies es jau plaši izklāstīju šajā portālā kādu laiku atpakaļ...). Bet atgriežoties pie šeit aprakstītā konkursa modeļa:

Man tomēr visnotaļ dīvaina liekas „random laulība” starp arhitektu, inženieru un būvnieku. Nezinu, bet man tas neliekas pareizi – pirmkārt jau tāpēc, ka kāds cits manā vietā izvēlas ar ko man sadarboties.

Otrkārt, arhitekts un būvnieks tomēr veic divus pilnīgi atšķirīgus pakalpojumus, gan pēc darba specifikas, gan pēc apjoma un man ir diezgan grūti iedomāties veidu kādā, piemēram, mūsu birojs varētu sadarboties ar būvniekiem 2 mēnešu laikā radot projekta priekšlikumu tādā darba stadijā, kādā tas ir šajā rakstā aprakstīts.

Šeit man liktos pilnīgi loģiski sadarboties ar inženieriem (zināmiem un pārbaudītiem) un tāmētājiem. Man arī liekas dīvaini, ka šādā darba stadijā 2 mēnešu laikā ir iespējams noteikt precīzas objekta būvizmaksas. Man tomēr lietderīgāk liktos, ja būvniekiem tiktu rīkota atsevišķa cenu aptauja pēc tehniskā projekta pabeigšanas, jau uz izstrādātas pilot-tāmes bāzes.

Runājot par striktiem budžeta griestiem un diskvalifikāciju par to pārkāpšanu un autora atziņu: „lietas maksā tik cik tās maksā”– šeit vietā būtu atsaukties uz 2011.gada konkursu par „St.Peterburg (ASV) Pier”, kur uzvarētājs būtiski pārsniedza paredzēto budžetu, bet diskusijās ar žūriju un savā priekšlikumā spēja argumentēt un pamatot nepieciešamību lielākām investīcijām. Variet man nepiekrist, bet lai objektīvi noteiktu optimālu budžetu, kas atbilstu ēkas programmai vai otrādi – ir jāizstrādā pilot-projekts, jo savādāk pastāv risks, ka budžets pietiek plastilīna un kartona arhitektūrai jeb „nif-nif” namiņam, bet sapņots tika par „nuf-nuf” namiņu. Un lietas arī maksās tik cik tās maksā.

Intereses pēc, vai konkursa darbs visām komandām bija atmaksāts? Vai varat man lūdzu paskaidrot ko nozīmē – ...noteikt priekšroku jaunajiem arhitektiem.. kas ir „jaunie” arhitekti ?

Esmu pāris reizes iepazinies ar Dānijas arhitektu konkursu nolikumiem, un ja LV vēlas uzlabot šo konkursu kvalitāti, tad no Dānijas pieredzes būtu ko pamācīties, es gan nezinu kam šāds ieteikums būtu jāadresē...

Nav arī tā, ka Dānijā vienmēr un visur tiktu precīzi satāmēts un būvniecība iekļautos līguma termiņos. Tādā unikālā objektā kā Jean Nouvel projektētajai koncertzālei (http://www.arc...k_concert.html) tika ievērojami pārsniegtas gan tāmes, gan nokavēti termiņi, kas radīja ievērojamas problēmas pasūtītājam - Dānijas radio.

Nuvēla iecerētā dzelzbetona ligzda, kas iekārta 3 (?) dzelzbetona balstos, izrādījās ciets rieksts visnotaļ rūpīgajiem dāņiem, bet skola ir iegūta, objekts gatavs un akustika brīnišķiga.

Vispār ir iespējams arhitektam strādāt kopā ar celtnieku. Pie mums tas nav pierasts, jo lielākais vairums celtnieku nav spējīgi kvalitatīvi komunicēt ar arhitektu un iedziļināties konstrukciju risinājumu ietekmē uz arhitektoniskajiem risinājumiem. Savukārt ļoti bieži mūsus arhitekti dod risinājumus, kuru izbūve pasūtītājam izmaksā vairāk, nekā ir atrunāts sākotnējā budžetā. Varu droši apgalvot, ka mums trūkst tādas profesijas, kā "projektu vadītājs". Tāds projektu vadītājs, kurš pārstāv pasūtītāju un vada gan projektēšanu, gan būvdarbu iepirkumu, gan juridisko "pavadījumu". Lielāko tiesu šo funkciju pilda veikli menedžeri, kuri nav kompetenti būvniecībā. Bet ir arī Latvijā līdzīgi piemēri privātajā sektorā. Ir kompetenti cilvēki, kuri var kvalitatīvi organizēt visu procesu, un ir būvuzņēmumi (maz, un ne no lielajiem), kuri var precīzi prognozēt izmaksas un strādāt pēc Dāņu shēmas. Diemžēl, šādi cilvēki ir maz, un publiskajiem iepirkumiem viņi met lielu riņķi. Vēl, manuprāt, nopietna problēma ir būvniecībā specializējušos juristu trūkums - RTU vajadzētu palaist šādu programmu.

Normund, protams, ka ir iespējams strādāt kopā ar celtnieku un atsevišķās projekta stadijās tas ir tikai lietderīgi. Shēmai „projektētājs + būvnieks” ir virkne priekšrocību kā reiz no klienta viedokļa:

- būvnieks uzņemas atbildību un dod garantiju par būvniecības izmaksu ievērošanu, tāmes precizitāti, izslēdz pilot-tāmes nepilnības, dubulto tāmēšanu, precīzs un pārdomāts būvdarbu organizācijas projekts utt...;

- nebūtu jārīko divi iepirkuma procesi, kas savukārt ļautu, piemēram, uzsākt tā saucamo „nulles cikla” būvniecību vēl pirms tehniskā projekta izstrādes bez atsevišķas iepirkuma procedūras un visādā citādā veidā paātrinātu visu procesu;

- klients no saviem pleciem noņem it kā vidutāja lomu starp projektētāju un būvnieku, proti, riskus - iespējamas projekta nepilnības un to radītās sekas = zaudējumus. Respektīvi – „visas problēmas ir jūsu problēmas, mani neinteresē kurš vainīgs!”...

Monētai, protams, ir arī otra puse..., bet šī raksta sakarā man jautājumus radīja tas - vai tad nav vienkāršāk izsludināt konkursu šādām (arhitekts+inženieri+celtnieks) komandām, kur starp komandas dalībniekiem jau pastāv sadarbības iestrādes?

Jebkurā gadījumā, pēc savas pieredzes uzskatu, ka sadarbība ar būvfirmu ir lietderīga tikai pēc projekta koncepcijas izstrādes ar jau konceptuāliem būvkonstrukciju un inženier-risinājumiem, kas ir akceptēta no klienta puses, nevis projekta pašā sākuma stadijā, kā šajā Dānijas projekta gadījumā – pirmos 2 mēnešos.

Piekrītu, ka privātajā sektorā mums ir arī labi un kompetenti būvuzraugi vai „projekta vadītāji”. Pats gan neesmu visai kompetents par valsts vai pašvaldību sektoru, bet pēc būtības jau nekas it kā neliedz algot šos pašus privāto sektora speciālistus.

Starp citu, aizmirsu apsveikt Andri Rubeni un viņa pārstāvēto biroju ar uzvaru šajā konkursā. Apsveicu un projekts izskatās ļoti simpātiski!

Dānijā šāda sadarbība starp arhitektiem, inženieriem un būvniekiem pat projekta sākumstadijās tik veikli ir iespējama, jo augstskolās pasniedz tādu bakalaura programmu kā Architectural Technology and Construction Management, kā rezultātā rodas tāds plaša profila speciālists kā Constructing Architect. Pēcāk šie cilvēki var izvēlēties specifiskāku darba jomu, bet principā pabeidzot - sagatavoti dialogiem ar visām iesaistītajām pusēm un, rupji sakot, viņi ir tie, kas sapratīs, cik grūti vai viegli būs izbūvēt un cik tad aptuveni maksās un laika aizņems papildus elementi vai "interesantas" konstruckcijas. Viņiem jāmāk saskatīt kopsakarības visā projektā, sākot no idejas, līdz pabeigtam objektam. Tas tā - teorētiski, jo zināšanu un kompetences līmenis diezgan krasi atšķiras pat starp absolvējušiem indivīdiem.

Un es visu laiku domāju, ka šī joma ir tāda dabiska un neatņemama arhitekta profesijas sastāvdaļa - tikpat pašsaprotama kā projektēšana! :)))) Izrādās, nē. Es kautkā neticu šādai "dažādu profilu" arhitektūras izglītībai. Tas, ka vēlāk praksē dažādi sadalās tie virzieni, kad cilvēki ir sapratuši sevi, savas stiprās puses un trūkumus, tas ir dabiski. Bet ka izglītības ceļā jau tiek nodalīti "projektējošie" no "koordinējošie" arhitekti - mmmm neeee.

Paldies par ļoti interesanto rakstu! Nu jau vairākus gadus esmu bijis iesaistīts arhitektūras veidošanā P3 (Public-Private-Partnership) ietvaros Kanādā un mani iespaidi ir pavisam citādāki. P3 ne tikai nav "tīrs Design-Build", kā to izskaidro Andris (un, kas, kā šķiet, šad tad patiešām arī darbojas), bet vistiešākā veidā koncentrējas tikai uz projekta izmaksām.

Ontario provincē ir izveidota valdībai padota organizācija, ko sauc "Infrastruktūra Ontario" (Infrastructure Ontario), kas organizē konkursus un koordinē visus lielākos projektus (slimnīcas, sporta celtnes, skolas, utt.) kurus [daļēji] būvē par nodokļu maksātāju līdzekļiem. Šī organizācija darbojas kopā ar publiskajiem pasūtītājiem (piemēram, veselības ministriju un noteiktu slimnīcu). Pēc RFP izsniegšanas, tiek izvēlētas trīs komandas - katrā komandā ir arhitektūras firma, inženieru firma, citi attiecīgie konsultanti + finanšu organizācija, kas koordinēs visas izmaksas šim pasākumam. Patiesībā "klients" šajā shēmā ir tieši ši finanšu organizācija, kam - kas nav pārsteigums - interesē tikai un vienīgi izmaksas.

Neieslīkstot dziļās detaļās un sīkumos, rezultāts lielos vilcienos (un viemēr jau ir daži reti izņēmumi) ir tāds, ka:

1 - visu nosaka cena

2 - vērtēšanas procesā iesaistītītajiem arhitektiem, dizaina zinātājiem vai pazinējiem ir ļoti maza nozīme, jo birokrāti un "naudas cilvēki" nosaka to, kas beigās tiks celts

3 - P3 šajā izteiksmē nozīmē arhitektūras nāvi, jo vienīgie, kam interesē arhitektūras kvalitāte, ir arhitekti, kas izstrādā projektus. Beigu beigās, ja projekta nolikumā nav specifiski teikts, ka kaut kas ir jādara tieši tā un ne citādāk (apdarē izmantot alumīniju nevis CMU), tad automātiski tiek izmantots lētākais veids kā būvēt.

Protams, šim procesam ir daudz nianses un aspekti, kuros neesmu iedziļinājies, jo ne jau par to ir komentārs. Komentārs ir par prieku lasot to, ka ir iespēja - ka pasaulē ir piemēri - kā publiskaja telpā par publisko naudu var tikt radīta lieliska arhitektūra.

Paldies par rakstu!