a4d.lv

Nepareizi pieslēgšanās dati! Mēģini vēlreiz.

Aizmirsi paroli? | Reģistrēties


Inspira

Frankfurtes gaismā I

<< Raksti

Frankfurtes gaismā I

«Frankfurtes gaismas neatkārtojamo vizuālo īpašību demonstrēšanai lieliski kalpo debesskrāpju fasādes — šo dabas parādību un mākslīgo elementu saspēle reizēm liek elpai aizrauties». Savus vērojumus par debesskrāpju un lidmašīnu pilsētu pauž Vita Rēdliha.

Pirmkārt, Frankfurte pie Mainas ir debesskrāpju pilsēta — mana pirmā debesskrāpju pilsēta, kurā dzīvoju. Parīzē tie ir prom no centra, Londonā neesmu paviesojusies, citur vecās Eiropas pilsētas ir relatīvi zemu apbūvētas. Uzplaukuma laiks sākās 70. gados — tas bija laiks, kad izveidojās pilsētas jaunā «debesu līnija» jeb siluets. Vēl piecdesmitajos pilsētas augstākais punkts bija 96 metrus augstā Doma torņa smaile. No 1991. līdz 1997. gadam Eiropas augstākā celtne (257m) bija Murphy Jahn (Nirnbergā dzimušā ASV arhitekta Helmuta Jāna projektētais Meses tornis, tad to par diviem metriem pārspēja Komercbankas tornis, kas saglabāja līdera statusu līdz 2003. gadam, kad stafeti pārņēma Triumfa pils Maskavā (šobrīd Normena Fostera birojā projektētā Kristāla sala — ēka — superstruktūra ar savu 450 metrus augsto smaili Nagatinas pussalā Maskavā gan ir tālu priekšā visiem augstuma sacensību dalībniekiem).

Frankfurtes Komercbankas ēka īpašās apkures un dzesēšanas sistēmas dēļ tiek saukta arī par pirmo ekoloģisko debesskrāpi. Par lielbūvniecības jauno vilni pilsētā liecina arī plaši reklamētie jaunie augstceltņu projekti — viena augstceltņu grupa pilsētas centrā jau atrodas būvniecības sākumstadijā (projekta autori: Masimiliano Fuksas birojs MfuksasARCH un vietējā komanda — KSP Engel and Zimmermann), kam līdzšinējais nosaukums FrankfurtHochVier (Četri Frankfurtes Augstie) nupat nomainīts uz PalaisQuartier (Pilskvartāls), vienlaikus turpat līdzās no jauna uzbūvējot 2.Pasaules karā sagrauto, 1730. gadā princim Anselmam (Anselm von Thurn undTaxis) būvēto franču arhitekta Robēra de Kotē barokālo pili. Nezinu, vai pils atjaunošanu pieprasījusi pilsēta, vai tā ir pašu investoru iniciatīva. Būvētāji sola gandrīz identisku izskatu. Interesanti, līdz kādai precizitātei detaļās pils tiks atjaunota. Pat tumsā iztālēm redzama Pilskvartāla būvniecības vieta — visi pieci celtņi apdarināti ar lampiņu virtenēm tumsā rada lielu gaismas instalāciju iespaidu. Otra šobrīd populārākā daudzskaldņu augstbūve iecerēta tālāk no centra Mainas krastmalā, nedaudz atkāpjoties no ūdensmalas — blakus vecajai tirgus hallei (Groβmarkethalle), kas tiks restaurēta un iekļauta kopējā ansamblī. Tas būs 2003.gada konkursā uzvarējušais CoopHimmelb(l)au priekšlikums (arī Schneider+Schumacher birojs piedalījās konkursā, taču neuzvarēja) — ECB (Eiropas Centrālās bankas) biroju ēka, kuras pabeigšanai minēts 2011. gads.

Nē, drīzāk, pirmkārt, Frankfurte ir īpašās gaismas pilsēta. Pat decembrī saule ir tik spilgta un spīd tik augstu, kā mūsu debesīs februāra beigās vai martā. Gaismas neatkārtojamo vizuālo īpašību demonstrēšanai lieliski kalpo debesskrāpju fasādes — šo dabas parādību un mākslīgo elementu saspēle reizēm liek elpai aizrauties un rokām steigšus tvert pēc skatu iemūžināmās ierīces. Naktī to pašu iespaidu cenšas panākt ar efektīvu mākslīgo izgaismojumu, piemēram, Komercbankas torņa nakts dzeltenais spektrs ir konkursa uzvarētāja — mākslinieka Tomasa Emdes projekts. Otrkārt, Frankfurte ir lidmašīnu pilsēta, tās šeit debesu ainavā ir putnu vietā. Varbūt labi, ka pagaidām nelasās baros. Nav jau brīnums — lielais Eiropas naudas maks Frankfurte ir arī nozīmīgs transporta mezgls. Starp citu, pirmā lidosta šeit uzbūvēta jau 1926. gadā.

Pilsēta lepojas, ka 1749. gadā tajā piedzimis Johans Volfgangs Gēte. Nepilnus trīsdesmit gadus vēlāk Gēte gan apmetas uz dzīvi Veimārā un savās vēlākā laika piezīmēs neko īpaši siltu par Frankfurti nav sacījis, tomēr tie ir tikai nebūtiski sīkumi. Galveno faktu tas neietekmē. Jāpiemin, ka pavisam netālajā mazpilsētiņā Hānavā piedzimuši arī ne mazāk slavenie tēvzemes dēli — brāļi Jakobs un Vilhelms Grimmi, bez tam jaunākajam — Vilhelmam nupat aizritēja 222. jubileja.

Zināmu laiku ielas informatīvā vide bija papildināta — novēroju sev nepazīstamus smaidošus cilvēkus pusmūža briedumā, kas plakātiņos man stāstīja kaut ko par labāku nākotni...pašvaldību vēlēšanas. Arī šeit cīņas ir spraigas. Rezultātā: «tīro uzvarētāju» nav, cilvēki noticējuši vairāku partiju pārstāvju solījumiem, nākamais solis — pārrunas par jaunām «draudzības» saitēm. Pilsētā darījumi stāv pāri visam — zupas ēstuvē liels TV ekrāns bez skaņas rāda biznesa ziņas ar aktuālo biržas indeksu skrejvirkni apakšā.

Pārsteidz, cik dzīva Vācijā ir karnevālu tradīcija. Internacionālajā Frankfurtē tas nav tik jūtami, taču netālajā Maincā februāra pirmā pirmdiena bija diena, kad visa pilsēta, neskatoties uz laika apstākļiem (teiksim: ignorējot tos), dzīvojas ielās no rīta līdz vakaram...visi pārģērbušies un visi ballējas. Maincā dzīvojošā kolēģe darba dienas noslēgumā paguva pievienoties draugu pulkam, kas tobrīd ballējās jau vienpadsmito stundu, savukārt Ķelnē cita kolēģa māsa ar draudzeni gatavas izdzīvot karnevālu visu tam paredzēto trīs dienu garumā.

Kaut kur kādā aprakstā esmu lasījusi, ka Frankfurte ir pilsēta, kurā ceturtajai daļai strādājošo ir ārzemju pases — pilsētā labi klājas veļas mazgātavu, ķīmisko tīrītavu, gludinātavu un apkaklīšu stīvinātavu «štellītēm» un citiem, kas gatavi sniegt ātrus pakalpojumus. Kādā janvāra vakarā vienā tādā amizantā iestādījumā ar trim mākslīgām palmām, viena no kurām — garāka par cilvēka augumu, iebāzta mazā podiņā, pieķēdēta stūrī pie sienas, divas pārējās — katra savā sienas pusē kaut kur gabalu virs galvas izlauzušās cauri iedzeltena finiera apdares kārtai, ar veļas mašīnu un žāvētāju rindu gar vienu sienu, pusplēstiem, tumšsarkanu samtu pārvilktiem, pie pelēcīgās flīžu grīdas pieskrūvētiem sēdekļiem — otrā pusē un nekustamo īpašumu reklāmu plakātiem virs tiem, ko noslēdz sienā iebūvētu kolas, kafijas un saldumu automātu grupa, noķeru sevi lasām ceļamaizē līdzdotajā Maskava — Gailīši par žagu visspēcību. Varu saderēt, ka mājās diezin vai saskatītu mirkļa vienreizīgumu... acīmredzot sajūtas joprojām visu tver košāk.

Iztēlotā jeb tēlotā realitāte brīžiem tik spilgti iespiežas «klasiskajā» realitātē, ka pašai jābrīnās — novērojusi kā, miglas segti, no ierastās ainavas aiz vannas istabas loga izzuduši meses augstceltņu stāvi, stāstu kolēģim, kādu Photoshop efektu ar miglas slāni esmu šorīt pieredzējusi.

Pie Operas ieejas durvīm katrs var pastāvēt un paklausīties skaļruņos, kas šovakar notiek uz skatuves...vai tu cilvēks vai putns — baņķieris vai tūrists — klausies, cik tev tīk. Turpat līdzās — parkā — pustumsas aizsegā brīvi klejo pilsētu zaļo zonu prieks un bieds — truši. Stokholmā, kas ir pirmā vieta, kur ievēroju mazos kažokzvērus apgraužam municipālo zālīti, pilsētas pašvaldība laiku pa laikam mēģina cīnīties par to skaita samazināšanu, taču trušu aizstāvji kaut kā allaž pamanās pūkaiņus pasargāt. Bet, ja nu mieru neliek statusa apliecināšanas alkas un smalku auto mānija, var doties papusdienot stiklotajā stūra ēkā iekārtotajā Mercedes—Benz Spot, kumosu starplaikos viegli noglāstot līdzās stāvošās A klases skaistules motora pārsega vāku.

Raksts publicēts: 31/03/2008

Teksts un foto: Vita Rēdliha

Frankfurt
FrankfurtHochVier

Ar Schneider+Schumacher Frankfurtē I
Frankfurtes ainiņas I un II


saņemti 2 komentāri

Pievienot komentāru:

Komentārs pievienots. Lūdzu, uzgaidi...


Drošības kods (aizpildiet pēc tam, kad komentārs jau uzrakstīts).

© Arhitektūras platforma A4D
Materiālu pārpublicēšanas gadījumā atsauce un saite uz www.a4d.lv obligāta.