INTA kongress — viedokļi I

Madara Orupe

Arhitekte, plānotāja

Pirmais tāds visuzkrītošākais novērojums — kolēģi no Latvijas bija tik nelielā skaitā. Pasākums, kas patiesi varēja dot idejas, kā darboties tālāk, kas būtu aizgūstams un pielāgojams no attīstītajām valstīm, nav ticis novērtēts. Iespējams, lielā dalības maksa, iespējams informācijas trūkums, iespējams nevēlēšanās atvērties pasaules vēsmām. Saprotu, ka tā ir vieglāk — dzīvot ar aprobežotu skatu uz dzīvi, tādejādi dzīve un telpa, kurā darbojamies ir daudz pievilcīgāka.

Otrais novērojums — pilnīga domas un darbošanās sadrumstalotība Latvijas pārstāvju starpā. «Pilsēta» atnāca un «nobēra» savu viedokli, Ministrijai bija savs skatījums, attīstītājiem savs vērtējums. Tāda sajūta, ka šie cilvēki nestrādātu vienā valstī ar valstisku un vienota mērķa apziņu par pilsētvides sakārtošanu un attīstīšanu. Neredzēju dialogu un vēlmi attīstīties.

Trešais un sāpīgākais novērojums — nebija neviens no RTU, no Arhitektūras fakultātes. Studenti. Pasniedzēji. Kur jūs esat? Tāda iespēja mācīties pašu mājās netiek izmantota. Man tik tiešam žēl.

Bija interesanti paklausīties praktiķu (plānotāju viedokli) Čehijas un Norvēģijas piemērus. Nepārsteidza pašvaldības cilvēki no Portugāles un Igaunijas, stāstot par uz papīra uzrakstītajām iecerēm un nesaistot tās ar reālo problemātiku ar kādu satopas brīdī, kad jāievieš visas labās lietas dzīvē. Atzīmēt gribu to ka pasākums nebija sauss un tehnisks. Charles Landry, Reinier de Graaf, Martijn Kanters piešķīra svaigumu kongresam.

P.S. Noslēguma vakariņās lielāko laiku pavadīju, vairoties atbildēt uz tādiem Eiropas kolēģu jautājumiem: kāpēc tādai valstij kā Latvija, kurai ir visas priekšrocības attīstīties, ņemot vērā Eiropas pieredzi, atkārtoti jāizdara tās pašas kļūdas, ko attīstītās zemes jau reiz ir pieļāvušas? Pati ideja, ka pasākums notiek Rīgā ir apsveicama, tikai mani nez kāpēc nepamet ideja, ka tas tāda «ķeksīša» pēc.

Andis Kublačovs

LU ģeogrāfijas doktorands, plānotājs

Par pasākuma nepietiekamo novērtējumu vietējā kontekstā. Iespējams, tas nav tikai Latvijas paradokss un līdzīgi notiek arī citās pasaules malās, taču ir tāda sajūta, ka mums ir vieglāk atrast finanses un laiku, lai piedalītos kādās konferencēs ārzemēs, nevis izmantot reto iespēju apmeklēt pasaules līmeņa konferenci pašu mājās. Tāpēc negribas ticēt, ka salīdzinoši mazais dalībnieku skaits no Latvijas puses INTA 32. Pasaules pilsētu attīstības kongresā Rīgā būtu izskaidrojams ar noteiktās dalības maksas lielumu — braucot uz līdzvērtīgu konferenci ārzemēs būtu jārēķinās gan ar 2—4 reizes lielāku dalības maksu, gan ceļojuma un naktsmītņu izdevumiem. Acīmredzot iemesls slēpjas kur citur — mūsu nespējā uztvert šo konferenci par līdzvērtīgu tām, kas notiek «citur», tālu prom no mūsu darbiem pārslogotās ikdienas, kur varam gandrīz visu uzmanību veltīt tikai un vienīgi jaunu zināšanu gūšanai un pieredzes apmaiņai konkrētā pasākuma ietvaros. Tādējādi pieļauju, ka daudzie šī kongresa ārzemju dalībnieki, kuri cītīgi piedalījās praktiski visās aktivitātēs, rezultātā ir ieguvuši daudz vairāk, nekā «vidējais» kongresa dalībnieks no Latvijas, kurš tramīgi centās savienot kongresa apmeklēšanas iespējas ar saviem ikdienas darbiem, nemitīgi skraidot starp sava biroja un viesnīcas Latvija telpām.

Vērtīgākās atziņas, kas var mums palīdzēt veiksmīgāk darboties pilsētu attīstības un plānošanas lauciņā? Par to varētu runāt diezgan daudz, taču viena no vislielākajām pērlēm, manuprāt, izskanēja Čārlza Landrija (Charles Landry) sniegtās meistarklases laikā: «Meklējot atbildi uz jautājumu, kādas ir konkrētā attīstības projekta izmaksas un sagaidāmie ieguvumi, mums ir jāspēj paskatīties arī šī jautājuma inversija: «Kādi būs zaudējumi, ja mēs konkrēto attīstības projektu neīstenosim un nedarīsim neko?» Pavēršot minēto jautājumu šādā veidā, pastāv liela iespēja, ka šķietami neīstenojams un dārgs projekts patiesībā var izrādīties par lielisku risinājumu, lai izvairītos no vēl lielākām problēmām un izmaksām ilgtermiņā, problēmu nerisināšanas gadījumā. Turklāt kā pilsētplānotāji mēs nedrīkstam skatīt visu tikai no finanšu ieguvumu un izmaksu aspekta, bet mums jāspēj pasniegt arī citas nemateriālās vērtības (piemēram, telpas sajūta, dinamiskums, miers, sakārtotība u.tml.), kas rastos attīstības projekta īstenošanas rezultātā.»

Jānis Dripe

Rīgas pilsētas arhitekta biroja vadītājs

INTA kongress Rīgā bija augsta līmeņa rutīnas pasākums — šī ir pietiekami labi orgnizēta un profesionāla starptautiska institūcija, kas spēj «paņemt» rīkotājvalsts (šoreiz — Latvijas) pašvaldību un valsts līdzekļus, piesaistīt sponsorus un reizi gadā doties uz kādu pilsētu ar mērķi — sniegt ekspertīzi par tur notiekošajiem pilsētbūvnieciskajiem procesiem. 35 valstu pārstāvniecība (tā bija šajā reizē) ir izteikti neviendabīga — no garlaikotiem un ieinteresētiem pensionētiem ekskursantiem līdz jauniem censoņiem. Piesaistītie runātāji tāpat.

Trijās kongresa dienās kopā bija vismaz pusducis izcilu prezentāciju, bet, lai tās dzirdētu, kongresa zālē bija jāpavada aptuveni 30 stundas. To grūti atļauties pat ierēdniecībai.

Kongresa sākotnēji formulētais virsuzdevums — Rīgas problēmu analīze — jau būtībā izpalika, jo nevienam no nopietnajiem runātājiem iepriekš iepazīties ar Rīgas situāciju nebija laika. Protams, augsta līmeņa profesionāļi arī spontāni reaģēja pietiekami interesanti.

Labs izglītojošs pasākums, laba publicitāte Rīgai profesionālā vidē. Iespējams, ka Rīgas pilsēta un arhitektu sabiedrība varēja vairāk no šī pasākuma «paņemt» — īpaši tā neformālajā daļā. Brāļu Petrausku izcilajā koncertā un sarunās pie glāzes vīna bija viens Šēnbergs un pieci Rīgas radoši birokrāti iepretim visiem kongresa viesiem.

Ar Polijas Infrastruktūras ministrijas valsts sekretāru, Pori galveno arhitektu, Lietuvas un Nīderlandes kolēģiem mani personīgi sarunas gandarīja un, cerams, no tām būs kāds labums arī Rīgas pilsētai.