Skolotājs 6,5 miljoniem kolumbiešu. Intervija ar Antanu Mocku

Ievērojamais lietuviešu izcelsmes kolumbiešu profesors un politiķis Antans Mockus, būdams galvaspilsētas Bogotas mērs, ar neierastām metodēm panāca nozīmīgas pārmaiņas pilsētā, no kurām kā daiļurinīgākais fakts tiek minēts slepkavību skaita kritums par 70 procentiem, būtisku uzlabojot dzīvi pilsētā. Viesojoties Rīgā Latvijas Arhitektūras gada balvas ietvaros, viņš sniedza virkni interviju, arī Kristīnei Budžei. 

Būdams Kolumbijas galvaspilsētas Bogotas mērs, Antans Mockus (Antanas Mockus) savulaik
noalgoja mīmus, kas pilsētas krustojumos izsmēja rupjus autobraucējus un
izmēdīja gājējus, kuri ielas šķērsoja neatļautās vietās. Kolumbieši vairāk
baidās tikt izsmieti nekā sodīti, un satiksmes negadījumu skaits patiešām
samazinājās. Šis ir tikai viens no neordinārajiem paņēmieniem, kā Antans
mēģināja pārveidot vienu no krimināli bīstamākajām un sociālo problēmu
nomāktākajām Dienvidamerikas pilsētām. Par pārsteigumu visiem, viņa neparastie
pasākumi izrādījās veiksmīgi un situācija pilsētā uzlabojās: noziedzības un
varmācības samazināšanos apliecināja strikta statistika. Mockus kļuva par vienu
no populārākajiem Kolumbijas politiķiem ar starptautisku slavu.

Fakti

  • Antans Mockus ir kolumbiešu filozofs, matemātiķis un
    politiķis.
  • Pilnā vārdā Aurelijus Rūtenis Antans Mockus Šivickas
    dzimis 1952. gada 25. martā Bogotā, Kolumbijā lietuviešu emigrantu ģimenē.
    Antana māte ir tēlniece un keramiķe Nijole Šivicka, un dēls savulaik esot
    teicis: «Ja kāds
    domā, ka esmu neprātīgs, tad esiet droši, ka manas mātes idejas un dzīves
    uztvere ir vēl daudz trakākas!»
  • 1972. gadā pabeidzis matemātikas studijas Burgundijas
    Universitātē Dižonā Francijā.
  • 1988. gadā ieguvis maģistra grādu filozofijā Kolumbijas
    Nacionālajā universitātē.
  • Kopš 1975. gada pētnieks un pasniedzējs Kolumbijas
    Nacionālajā universitātē, kas ir valsts prestižākā alma mater. Piedalījies
    1991. gadā pieņemtās Kolumbijas konstitūcijas izstrādē. Mockus pienesums bija
    dokumentā aplūkotie izglītības jautājumi.
  • Trīs gadus bija universitātes viceprezidents, bet no 1991.
    gada līdz 1993. gadam prezidents. Amatu atstāja, kad izvēlējās pārāk
    ekstrēmu līdzekli, kā tikt galā ar studentu nemieriem. Lai apklusinātu aurojošu
    pūli, Mockus tā priekšā… novilka bikses un parādīja pliku dibenu. Pūlis apklusa,
    bet universitātes prezidentam vēlāk nācās atvainoties par rīcību un amatu
    pamest. Tagad Antans savu uzvedību sauc par mākslas aktu ekstremālos apstākļos,
    kad jebkuri vārdi ir zaudējuši spēku un iedarbību.
  • Aizgājis no akadēmiskās vides, Mockus pievērsās politikai.
  • 1995. gadā pirmo reizi ievēlēts par Bogotas pilsētas mēru.
  • 1998. gadā amatu pameta, lai kandidētu Kolombijas
    prezidenta vēlēšanās. Neguvis pietiekoši lielu vēlētāju atbalstu, 2001. gadā
    atgriezās Bogotas mēra amatā. Pēc ievēlēšanas Antans noorganizēja īpašu
    ceremoniju pilsētas laukumā, lai atvainotos pilsētniekiem, ka viņus pametis,
    lai startētu valsts prezidenta vēlēšanās.
  • 2003. gada 31. decembrī beidzis darbu Bogotas mēra amatā, Mockus
    vienu gadu pavadīja atpūšoties, ceļojot un uzstājoties ar lekcijām visā
    pasaulē. Viņš bija iecerējis atgriezties akadēmiskā darbā Kolumbijas
    Nacionālajā universitātē, taču pēc vieslekcijas Hārvardā, Kenedija valdības
    skolā saņēma uzaicinājumu kļūt par romāņu valodu un literatūras viesprofesoru
    tur.
  • Uz Kolumbijas prezidenta amatu Antans kandidēja vēl
    vairākas reizes. Vistuvāk tam viņš nokļuva 2010. gadā, vēlēšanu pirmajā kārtā iegūstot otro labāko rezultātu (21,5 %),
    bet otrajā kārtā piekāpjoties uzvarētājam ar 27% vēlētāju balsu. Pirmsvēlēšanu
    laikā Antanam atklāja Parkinsona slimību. Viņš veselības problēmas neslēpa, bet
    gan atklāja publiski, uzsverot, ka Parkinsona slimība nekaitē viņa prāta
    spējām.
  • Antans ir viens no populārākajiem Kolumbijas politiķiem un
    savulaik saņēmis Pasaules labākā metropoles mēra titulu.
  • 2004. gadā Lietuvā saņēmis titulu Gada lietuvietis.
  • Pašlaik ir organizācijas Corpovisionarios prezidents un konsultē dažādas pasaules pilsētas,
    kas saskaras ar līdzīgām problēmām kā Bogota un kas labprāt to risināšanai
    izvēlētos Mockus metodes.

Bogotas bijušais mērs Antans Mockus bija Latvijas
arhitektūras Gada balvas īpašais viesis un pasniedza bronzas ananasu šāgada
Lielās balvas ieguvējai arhitektei Zaigai Gailei. Uzkāpis uz skatuves, viņš
publikai acīs iespīdināja ar kabatas lukturīti, tā paužot, ka arhitektu
uzdevums ir izgaismot sabiedrību un parādīt tai ceļu virzībai nākotnē. Tā
nebija vienīgā reize, kad Antans izvēlējies ļaudis pārliecināt nevis ar garu
runāšanu, bet gan ar darbību. Ja jums šķiet, ka Vivjēna Vestvuda bijusi
pirmā, kura aicinājusi taupīt ūdeni un dzīvot videi draudzīgi ar atklātu videoierakstu
no vannasistabas, tad ziniet, ka jau 90. gados Bogotas mērs Antans Mockus TV
raidījumā — tātad publiski — dušā ieziepējies, nogrieza ūdens krānu un aicināja
pārējos pilsētniekus sekot viņa piemēram. Divos mēnešos pēc šās pamācošās
performances ūdens patēriņš Bogotā samazinājās par 14%, bet visā Mockus
valdīšanas laikā par 40%. Līdz ar studentu apklusināšanu, novelkot bikses, gan
pienāca paša Antana akadēmiskās karjeras gals, bet nešķiet, ka viņš to rūgti
nožēlotu. Darbu Bogotas pašvaldības galvgalī Antans salīdzina ar uzstāšanos
studentu auditorijas priekšā — vien mēra amata laikā viņa klasē bijis 6,5
miljoni kolumbiešu un tie nebūt nav tie paši paklausīgākie skolēni. Mockus ir
pārliecināts — ja iedzīvotājiem pārliecinoši pamato nepieciešamību mainīties un
rūpīgi izskaidro jaunos pašvaldības izdotos noteikumus, kā arī rāda labu
priekšzīmi, tad var panākt vēlamo rezultātu! Visiem par pārsteigumu, jau
mēru priekšvēlēšanu cīņā Mockus solīja palielināt nodokļus pilsētniekiem, bet
pēc ievēlēšanas mēra amatā lūdza Bogotas iedzīvotājus labprātīgi maksāt
nodokļos par 10% vairāk nekā iepriekš. Par brīnumu pasaulei, šim pilsētas mēra
aicinājumam atsaucās vairāk nekā 63 000 pilsētnieku.

Tiek uzskatīts, ka droša ir tā pilsēta, kuras ielās naktīs
var sastapt daudz sieviešu. Bogotas pašvaldība sarīkoja īpašas Sieviešu naktis,
kad vīriešiem tika lūgts palikt mājās un pieskatīt bērnus, lai sievietes var
doties izklaidēties. Pašvaldība rīkoja bezmaksas brīvdabas koncertus un kārtību
uzraudzīt norīkoja tikai policistes. Bogotas dāmām šis pasākums patika. Daļa no
viņām, ejot pa pilsētas ielām un pa māju apgaismotajiem logiem ieraugot vīriešus,
kuri gatavo ēst un auklē bērnus, šiem kungiem skaļi aplaudēja. Tiesa, ne jau visi
vīrieši Sieviešu naktis uztvēra ar sajūsmu. Tika organizēti arī protesta
gājieni, kuros pilsētas mēru apsaukāja par klaunu. Mockus laikā Bogotā patiešām
slepkavību skaits samazinājās par 70%. Šāds uzlabojums tika panākts arī,
organizējot iedzīvotāju brīvprātīgās kārtības nodrošināšanas patruļas, aicinot iedzīvotājus
vismaz uz pāris dienām nodot ieročus, kā arī pieņemot likumu, ka zināmu laiku
pilsētas bāri drīkstēs darboties tikai līdz pulksten vieniem naktī. Šis
kārtības noteikums gan izraisīja daudz pilsētnieku protestu. Vardarbība un
lielais slepkavību skaits ir vienas no Bogotas skaudrākajām problēmām. Lai
mazinātu vardarbību pilsētā, Mockus aicināja iedzīvotājus, kuri cietuši no
vardarbības ģimenē vai uz ielas, varmāku sejas uzzīmēt uz baloniem un tos
palaist gaisā. Šo akciju Antans nosauca par Vakcīnu
pret vardarbību
. Gaisā tika palaisti vairāki desmiti tūkstoši balonu.

Varētu domāt, ka šādi metropoles pārveides paņēmieni
atgādina ekstravagantas mākslas akcijas, un par tiem varētu pasmieties, ja vien
akciju pozitīvais rezultāts tiešām neatspoguļotos skaitļos, kas apliecina
pilsētnieku dzīves uzlabošanos. Nav gluži tā, ka Mockus rīkojas spontāni un kā
vien ienāk prātā — pamatu savai rīcībai un pieņemtajiem likumiem viņš ir radis
gan mūsdienu, gan antīko filozofu, piemēram, Sokrāta darbos. Antans apgalvo, ka
iedzīvotāji vēlas, lai pašvaldības vadītājs būtu supervaronis, kas paveic neiespējamo.
Viņš pats, ironizējot par šo uzskatu, savulaik tērpies improvizētā Betmena
tērpā un saukdams sevi par Superpilsoni, pastaigājies Bogotas ielās. Mockus
mēra amatā izdarīja daudz — ne tikai samazināja satiksmes negadījumu un
slepkavību skaitu, bet nodrošināja simprocentīgi visiem pilsētniekiem tekoša
ūdens pievadu (līdz 1993. gadam tāds bija 79% bogotiešu namu) un ar kanalizāciju
apgādāja 95% iedzīvotāju (līdz 1993. gadam — 71%). Ne tik veiksmīgi mēram gāja
ar bezdarba un nabadzības samazināšanu, kas joprojām ir Bogotas aktuālākās
problēmas.

 

Esat filozofs, tomēr lēmāt nevis paust savus uzskatus
teorētiskos apcerējumos, bet rīkoties — un kļūt par politiķi. Kāpēc?

Man pašam sava rīcība ir pārsteigums. Es desmit gadus
rakstīju maģistra darbu. Tas tika atzīts par izcilu akadēmiskajās aprindās un
izdots grāmatā. Tātad biju gatavs normālai akadēmiķa karjerai un biju nolēmis
dzīvi veltīt lasīšanai un rakstīšanai. Reiz paziņām stāstīju, ka esmu saņēmis
nelielu stipendiju pētījumu veikšanai. Viņi man teica — ja vēlos akadēmiski
teoretizēt, lai dodos uz Hārvardu, Londonu vai Parīzi, bet, ja esmu izlēmis
palikt Kolumbijā, man jādara kaut kas reāls šīs valsts iedzīvotāju labā. Kolēģi
bija pārliecināti: ja Kolumbijā būtu tikai pāris simtu tādu jaunekļu kā es, mēs
ātri varētu mainīt valsti uz labo pusi! Paklausīju šiem paziņām, kuri bija
vecāki kolēģi no akadēmiskās vides. Ziniet, mēs, kolumbieši, vispār esam
uzmanīgi mācekļi un vienmēr sekojam savu skolotāju ieteikumiem. Kopš tā laika
teoretizēšanu neuzskatu par jēdzīgu nodarbošanos. Darbs politikā man ir devis
iespēju ne tikai spriest par lietām, bet tās arī mainīt.

Vai politiķa amats ir kā radīts jums?

Nē, nē, visu laiku šaubos, vai būt politiķim ir laba un
jēdzīga izvēle. Zinu, ka runā — mani ievēlēja par Bogotas mēru tāpēc, ka
pilsētniekiem šķita, ka esmu godīgs puisis. Centos paskaidrot, ka man pašam arī
ne vienmēr ir viegli būt likumpaklausīgam. Zinu arī, ka socioloģiskās aptaujas
liecina — cilvēki daudz vairāk uzticas akadēmiskās vides profesoriem nekā
politiķiem. Man pašam ir
tik liela alerģija pret tipiskiem politiķiem! Vienmēr, kad ārzemēs reģistrējos viesnīcā, vai
citos gadījumos, kad jautā par manu profesiju, atbildu, ka esmu pasniedzējs vai
pētnieks. Tikai divas reizes esmu atļāvies sevi nosaukt par politiķi. Ja
es ticētu reinkarnācijai, noteikti labāk vēlētos nākamajā dzīvē pārdzimt par akadēmiķi,
nevis politiķi. Taču neesmu diez ko augstās domās arī par akadēmisko vidi. Man
bijis daudz konfliktu ar profesoriem, pētniekiem un citiem pasniedzējiem, īpaši
ar tiem, kas ilgi strādājuši administratīvu darbu. Bieži vien universitātes
saucu par dzīvu fosīliju glabātavām — arī mūsdienu dzīvi tur nosaka tūkstošiem
gadu senas tradīcijas un rutīna. Kas ir profesoru un pētnieku darbs? Tā ir
zināšanu pārvietošana no vienas zemes uz citu. Turklāt mēs spējam pārnest tikai
nelielas zināšanu druskas, jo kādas zemes gudrības uz citu vietu nemaz nevar
pārcelt pilnībā un nav iespējams tās iedzīvināt citā kontekstā. Mēs apkalpojam
vēsturi.

Latvijā pēdējā laikā izskan neticība demokrātijai gan
kultūrā, gan politikā. Šķiet, ka ne vienmēr vairākumam ir taisnība…

Demokrātija tikusi kritizēta jau sen. Piemēram, Nīčem ir tik
daudz pretargumentu šai pārvaldes sistēmai! Bet mums nav labākas izvēles.
Piekrītu jau nodrāztajam un tik bieži piesauktajam teicienam, ka demokrātija ir
slikta sistēma, bet tā ir labāka par visiem pārējiem pārvaldes modeļiem. Mana
sieva apgalvo, ka man no dabas dota spēja ļoti empātiski izprast citu cilvēku
rīcības iemeslus. Uzkatu, ka mūsdienās demokrātija balstās dažādības
slavināšanā, t. i., spējā iedziļināties un būt tolerantiem pret dažādām, pat
vismazākajām sabiedrības grupām. Tā nav bijis vienmēr, un šī ir jauna 21.
gadsimta demokrātijas izpratne. Iedomājieties, ka visi esam ieslēgti vienā
istabā un mums katram ir atslēga, bet nezinām, kura no tām derēs istabas durvju
atslēgšanai. Ir jāizmēģina visas. Īpaši tagad, kad Zemes ekoloģiskā nākotne
ir tik nedroša, mums ir jāaizsargā visas sabiebrības minoritātes, jo nezinām,
kura no tām mums palīdzēs izdzīvot. Mēs visi un katrs esam atbildīgi par
zemeslodi, jo citas mums vienkārši nav. Mēs nevaram nopirkt jaunu planētu. Tas
nav pa spēkam pat visbagātākajai un visietekmīgākajai globālajai korporācijai.

Vai ticat cilvēku spējai pašorganizēties? Mūsdienās
iedzīvotāju pašiniciatīva bieži tiek izmantota pat agrāk tik centralizētajā
pilsētplānošanā…

Būtu ļoti jauki, ja cilvēki būtu tik gudri un spētu
pašorganizēties. Iedomāsimies, ka esam divi mikrobi zem mikroskopa un skatāmies
uz zinātnieku, kas viņus pēta un ar viņiem eksperimentē, — mēs esam šie
mikrobi, kas cenšas izprast sabiedrību, kura pati mūs veido. Manuprāt, bieži
vien un daudz kur nepieciešama centralizēta vadība. Piemēram, sapulcē, kurā
piedalās dažādu uzskatu pārstāvji — to skaitā arī radikālas nevalstiskās
organizācijas, kas vispār nav gatavas nevienam kompromisam, — bet tik un tā ir
jāpanāk, ka visi uzticas sapulces vadīšanas modelim un visiem ir kādam
jāpakļaujas. Mūsdienās nav tik vienkārši kā agrāk, kad bija skaidri noteikts
labais un ļaunais un kad cilvēku vienīgā problēma bija nostāties pareizajā, t. i.,
labā pusē. Tagad šādu izvēli vairs nevar izdarīt tik viegli. Var saprast
frančus, kuri aizliedza Francijas skolās ierasties skolniecēm, kas tērpušās
burkā, un var saprast musulmaņus, kuri vēlas valkāt savos tradicionālos tērpus.
Nav vairs skaidri un universāli definētu labo un ļauno — taisnība ir gan vienai,
gan otrai pusei. Mums ir jābūt gataviem tam, ka uz daudziem jautājumiem nav
skaidru atbilžu.

Arī politiķiem ir jāpierod godīgi pateikt žurnālistiem, ka
atbildes uz daudziem jautājumiem mēs nezinām. Vēsturē bijis normāli, ka viena
kultūra sevi nostādīja augstākā pozīcijā attiecībā pret citiem pasaules
kārtības modeļiem, bet mūsdienu situācija nosaka, ka mums savos uzskatots jābūt
daudz relatīvākiem un elastīgākiem. Ir godīgi jāatzīstas sev un citiem, ka
pašlaik es domāju šādi, bet ir iespējams, ka es kļūdos. Ir normāli pieļaut
domu, ka savu viedokli es varu mainīt. Mūsu, cilvēku, lielākā vērtība taču ir
spēja pielāgoties visdažādākajām pārmaiņām. Reiz pēc kādas konferences man
pienāca klāt viens no klausītājiem un jautāja, vai es pats tiešām ticu visam tam,
ko tikko esmu stāstījis. Apmulsu un dažas minūtes klusēju, jo tas bija labs,
bet grūts jautājums. Ir taču tikai normāli, ka cilvēks uzkrāj vairāk
zināšanu, iegūst vairāk informācijas un laika gaitā var mainīt viedokli un
nostāju. Agrāk domāju, ka manu dzīvi spēj mainīt izlasītās grāmatas, bet
tagad augstāk vērtēju sarunas. Piemēram, mēs taču nezinām, kā beigsies šī
intervija — varbūt mēs abi nolemjam doties uz Palestīnu palīdzēt tās iedzīvotājiem.

Runājot par Bogotu, neizbēgami jāpiemin vardarbība un slepkavības.
Vai cilvēki spēj pierast pie nāves tuvuma ikdienā?

Paradoksāli, bet socioloģiskās aptaujas teic, ka kolumbieši
paši sevi uzskata par laimīgiem cilvēkiem. Tātad mēs esam iemācījušies vismaz
uz brīdi aizmirst apkārt valdošo vardarbību un nāvi. Manuprāt, labākais ierocis
pret vardarbību ir spēja dalīties kopīgās emocijās. Ja mums ir vienādas jūtas
un kopīga kaislība pret kaut ko, ir grūti vienam otru nogalināt. Lai gan jāatzīst,
ka Kolumbijā bieži ir galējas situācijas — vai nu man jānogalina tevi, vai
tu nogalināsi mani. Viens no maniem nerealizētajiem Bogotas mēra sapņiem bija
panākt vienošanos ar dažādu reliģiju līderiem, ka tad, ja cilvēks ir miris
vardarbīgos apstākļos, viņa bēru ceremonijai jābūt atšķirīgai un ir skaidri jārunā
par nāves cēloni.

Bogotā vardarbība visaugstāko vilni sit decembrī, kad ir
vispārēja miera svinēšana Ziemassvētkos un lielais iepirkšanās drudzis. Gada
nogale ir ļoti veiksmīga valsts ekonomikai, bet šajā laikā mēs arī visbiežāk
nogalinām viens otru.

Reiz lidoju kopā ar ļoti korumpētu Kolumbijas politiķi, un
parasti man ar šādu ceļa biedru sarunāties negribas, tomēr mana skolotāja daba
un pamācīšanas kāre guva virsroku un es viņam jautāju, ar ko viņš lepojas
visvairāk. Nelietīgais politiķis, ne mirkli nevilcinoties, atbildēja, ka visvairāk
viņš ir lepns par saviem bērniem. Viņš esot panācis, ka viens no dēliem studē
Hārvardā, bet otrs Masačūsetsas tehnoloģiju institūtā. Tas man lika uz šo vīru
palūkoties no cita skatu punkta — viņš smērē savas rokas ar visdrausmīgākajām lietām,
lai glābtu dēlus no līdzīga likteņa. Varbūt viņš no bērniem slēpj savu patieso
nodarbošanos, lai arī dēli tik un tā gan jau nojauš, no kurienes nāk ģimenes
nauda. Iespējams, viņš savus bērnus mīl vairāk nekā es, jo es neesmu gatavs
meitu dēļ darīt nelikumīgas un netīras lietas. Izteicu viņam savu apbrīnu par
tik lielu bērnu mīlestību, bet arī piebildu, ka tad, ja katrs tēvs bērnu dēļ
rīkotos līdzīgi viņam, valsts sabruktu vienas nedēļas laikā. Ieteicu
politiķim atrast citus veidus, kā mīlēt bērnus, lai visi tēvi varētu rīkoties līdzīgi,
nenodarot viens otram lielu kaitējumu un nenogalinot citu citu.

Dažkārt jūsu vadības stils tiek saukts par eksperimentu
ar sabiedrību…

Tas ir pārāk agresīvs manas darbības apzīmējums. Neesmu ne Ļeņins, ne no kādas skūtgalvju
bandas — viņi ir tie, kas eksperimentējuši ar sabiedrību. Uzskatu, ka cilvēkiem
vajag dot cerību. Manuprāt, es spēju saskatīt, kas jāmaina, lai dzīve
sabiedrībā uzlabotos. Cilvēkus pašus nevar pārveidot, bet var mainīt viņu
attieksmi pret citiem pilsētniekiem.

Vai Bogotu un kolumbiešus var saprast cilvēki no malas?
Pašlaik pie pilsētas māsterplāna strādā holandiešu arhitekta Rema Kolhāsa
birojs OMA, Zaha Hadida ir izstrādājusi Bogotas starptautiskā sanāksmju centra
projektu…

Arī es, būdams pilsētas mērs, esmu pēc padoma jautājis
starptautiskām kompānijām. Bieži vien tā ir vienīgā iespēja neiepīties vietējo
uzņēmumu korupcijas tīklos. Bogotas gadījumā izvēle ir starp pilnīgu
pilsētplānošanas trūkumu, kad pilsētas attīstību virza tikai tirgus attiecības
un oportūnistiski piedāvājumi, un ārzemju arhitektu skatījumu. Savulaik pie
Bogotas plāna strādāja arī Lekorbizjē. Es uzticos arhitektu profesionālajam
viedoklim. Man vispār patīk lēmumu pieņemšanu deleģēt gudrākiem prātiem. Kad
apprecējos, mīļotajai sievai arī lūdzu, lai dažos jautājumos viņa uzticas man
un tos atstāj manā ziņā. Ticu darbu dalīšanai gan ģimenē, gan pilsētas
pārvaldībā. Taču, ja man pēkšņi rastos sirdsdarbības problēmas, labāk būtu
uzticēties pirmajam ārstam, ko satiekam ceļā uz slimnīcu, nevis meklēt ideālo
mediķi. Tas pats attiecas uz pilsētas plānošanu un pārvaldību.

Jūs esat optimists vai pesimists?

Nīčes mīļākais teiciens ir: «Dievs ir miris.»Kad pirmoreiz lasīju studentiem
lekciju par šo uzstādījumu, kuram pats lielā mērā piekrītu, mana vecākā meita
no pirmās laulības bija auditorijā un to klausījās. Es ļoti ceru, ka viņa ir
labāk sagatavojusies dzīvei pasaulē, kurā Dievs ir miris, nekā es. Neesmu
profesionāls pesimists, kaut arī parasti visam redzu drūmu gala iznākumu. Taču
bieži vien no šo drūmo prognožu piepildīšanās kāds mani paglābj. Parasti es
neuzticos cilvēkiem, tomēr bieži ir izrādījies, ka viņi ir labāki, nekā esmu
domājis.

Kā jums liekas, kā Bībelē ir rakstīts? Nedari citam to,
ko negribi no citiem saņemt pats, vai dari to, ko vēlies, lai citi darītu tev? Darbības
uzstādījums ir pozitīvs vai negatīvs? Kaut ko nedarīt ir daudz vienkāršāk un
liberālāk nekā kaut ko darīt. Manuprāt, Bībeles pozitīvais vēstījums laika
gaitā un daudzo tulkojumu ceļā ir pārvērties no pozitīvā darbības scenārija par
negatīvo.

Dalīties ar ierakstu:

0 0 Balsis
Raksta vērtējums
Abonēt
Paziņot par
guest
1 Komentri
vecākie
jaunākie visvairāk skatītie
Iekļautās atsauksmes
Apskatīt visus komentārus
a

Attiecībā uz vardarbību, man šķiet, ka šī Steven Pinker grāmata varētu būt interesanta: http://www.ama…/dp/1491518243

1
0
Lūdzu, komentējietx