«Kas ir arhitektūra?»

Kas ir arhitektūra? — šādu jautājumu man savā komentārā uzdeva Ausma Skujiņa. Tas rosināja pārdomāt semantisko telpu (kā to varētu saukt, lai nerastos pārpratumi), kurā iespējamas jēgpilnas un interesantas atbildes. (Termins «interesants» nav nemaz tik nevainīgs un teorētiski nenoslogots kā sākumā varētu šķist — bet tas jau nedaudz cits temats.)

Viens veids, ka iegūt jaunu un varbūt negaidītu izpratni par arhitektūru, — paskatīties uz līdzīgu jautājumu par mākslu. Tā institucionālā teorija (Arturs Danto, Džordžs Dikijs) noraida nekonvencionālu mākslas izpratni, kas, to definējot, balstītos uz kādas noteiktas estētiskas īpašības vai īpašību kopas. Māksla ir konvencija, proti, tas, ar ko nodarbojas mākslas skolas, muzeji, mākslinieki, kritiķi utt. neatkarīgi no formālām definīcijām. Situāciju arhitektūrā var viegli modelēt, nomainot vārdu «māksla» ar «arhitektūra». Formāla (nekonvencionāla) izpratne būtu, piemēram, Gerita Rītvelda uzskats par arhitektūru kā telpu, ko apliecina, teiksim, šāds viņa izteikums: «Arhitekti, gleznotāji un tēlnieki ir sākuši ļoti precīzi definēt savu lauku. Gleznotāji mums nesniedz neko citu kā vien krāsu, pilnīgi plakanu un primāru. Tēlnieki sāka ar kubu un pamazām sāka pētīt citas formas. Arhitekta gādībā palikusi telpa — viņš mēģina to definēt tādā veidā, lai iegūtu salīdzināmas telpas gan iekšpusē, gan ārpusē. [..] Ir skaidrs, ka materiāli un to formas pieder tēlniecībai, ka gaismu atstarojošās sienu virsmas ir gleznotāja joma; arhitektam nepaliek nekas cits kā tukša telpa. Viņa vienīgā nodarbošanās ir ar tās iespaidu uz cilvēkiem, kas ir tajā, uz tās vai ap to.» (Jaunais funkcionālisms Holandes arhitektūrā, 1932.)

Šķiet, ka Rītvelda atbilde derētu gandrīz jebkurai arhitektūrai, taču tās piemērojamība slēpjas vārda «telpa» interpretāciju daudzveidībā (arī vēsturiskā atšķirībā — Antīkajā pasaulē diez vai bija tāds jēdziens kā «kibertelpa»). Turklāt varam iedomāties kādu kultūru, kur par arhitektūru uzskata tikai mākslinieciskus zīmējumus un gleznas (varbūt tie ir tikai abstrakti vai tikai klusās dabas, vai ziedi), kuri kalpo par iedvesmas avotu būvniekiem, viņu darinājumus savukārt apzīmē pēc to mērķa un nelieto tiem vienu nosaukumu (pašus būvniekus, piemēram, varētu dēvēt «iedvesmas vadītie»). Mēs, protams, uz šo kultūru varētu attiecināt savu izpratni par arhitektūru, taču vai tā nebūtu vienas kultūras vēršanās pret kādu citu, kas ir atšķirīga? Turklāt viņi — varam turpināt modelēt šo situāciju —, redzot dažādās celtnes, ko apzīmējam ar vārdu «arhitektūra», vai mēģinot tulkot mūsu teorētiskos darbus, varētu neizpratnē vaicāt «Bet kur ir tās gleznas, kas iedvesmojušas jūsu celtniekus?» un par mehāniskiem, nehumāniem un arhitektūras vārdu nepelnījušiem nosauktu objektus, kas darināti, realizējot arhitektūras projektus. Vai šeit varētu notikt saprašanās? Droši vien — savstarpēji izmainot izpratni par «telpu».

Vēl vienu veidu, kā noraidīt mēģinājumu definēt mākslu, atrodot kādu tās esenciālu īpašību, piedāvā Nelsons Gudmens (Pasauļu darināšanas veidi, 1978). Viņš jautājumu «Kas ir māksla?» pārformulē par «Kad ir māksla?». Tas, protams, uzsver konvencionālus un no situācijas atkarīgus mākslas (lasiet: arhitektūras) aspektus. Taču šeit Gudmena argumentāciju un piemērus neaplūkošu — mans teksts iecerēts vien kā rosinoša replika, ne plašāks apcerējums —, tā vietā gribu pievērsties citam atbilžu iegūšanas jeb jautājuma semantiskās paplašināšanas veidam, atgriežoties pie arhitektūras un valodas saistības.

Proti, mēs varam paskatīties, kas notiek, ja Donalda Deividsona apgalvojumu, ka valoda nepastāv («Jauks epitāfiju sajaukums», 1986), attiecinām uz arhitektūru. Apgalvojums, protams, ir skandalozs, lai arī atzīta un pasaulslavena filozofa izteikts. Deividsons gan piemetina: «.. nepastāv, ja valoda ir jebkas līdzīgs tam, ko daudzi filozofi un lingvisti ir iedomājušies». Nākamajā solī viņš formulē trīs vispārīgus pieņēmumus par vārdu nozīmi, kuros iekļautos dažādas valodas teorijas. Attiecināt to uz arhitektūru nozīmētu pateikt, ka arhitektūra nepastāv, ja ar to saprotam mūsu līdzšinējos pieņēmumus par to. Svarīgākais būtu saprast, kādi tie ir, kāpēc tie ir apšaubāmi un ko likt to vietā.

Deividsons iesaka noraidītās valodas teorijas aizvietot ar dinamisku saprašanas modeli, kurā nozīmes veidošanā runātājam līdzvērtīgs ir arī klausītājs. Turklāt pati valoda Deividsonam nav kāda slēgta, pašpietiekama, no runātāja un klausītāja neatkarīga sistēma. Komunikācijas dalībniekiem var būt pavisam dažādi priekšstati par gaidāmo sarunu un vārdu nozīmēm (piemēram, kāda personvārda nozīme anekdotē un vēsturiskā diskursā ir taču atšķirīga), priekšstatiem nav jābūt kopīgiem pirms aktuālās komunikācijas situācijas un arī savstarpējā saprašanās, kas, iespējams, prasīs sākotnējo pieņēmumu abpusēju korekciju, var notikt, var nenotikt vai būt tikai daļēja. Līdz ar to nozīme nav kaut kas ontoloģiski fiksēts, tai nav atbalsta pasaules ontoloģiskajā struktūrā (kā tas ir Vitgenšteina Traktāta valodas modelī, no kura viņš atteicās par labu valodspēļu koncepcijai). Nozīme ir situatīva un rodas komunikācijas procesā.

Ja šādu izpratni attiecinām uz arhitektūru — pieņemot, ka arhitektūrai ir nozīme (arī emocionālā nozīme būtu šeit ietilpināma), — tad atsevišķas celtnes un arhitektūras notācijas sistēma (grafiskā, datorizētā vai jebkāda cita, kas attīstīsies nākotnē) ir tikai komunikācijas līdzeklis, kas jāvērtē nevis pēc tiem piemītošajām īpašībām, bet balstoties uz konkrēto komunikācijas situāciju. Bet šādas situācijas var būt ļoti daudzveidīgas, un, ja Visumā mēs sastaptu citas domājošās būtnes (teiksim, mūs apciemotu tie paši «zaļie cilvēciņi»), tad viņu izpratne par mūsu celtnēm arī veidotu arhitektūras nozīmi, tas ir, to, kā arhitektūra tiek uztverta un saprasta, citiem vārdiem sakot — to, kas ir arhitektūra. Nedomāju, ka viņi noliegtu, ka kāda Vierzehnheiligen tipa baroka katedrāle ir arhitektūra, bet, iespējams, viņi visu Zemes virsmu dēvētu par arhitektūru. (Es šeit izlaižu valodas tulkojuma apgūšanas modelēšanu). Viņi, teiksim, varētu uzskatīt, ka mūsu darbība ir ietekmējusi to tik lielā mērā, ka atšķirības no mērķtiecīgi veidotās arhitektūras vides ir nebūtiskas.