Kļūstot par radošu pilsētu — Helsinku pieredze

«Kad Nokia sāka samazināt ražošanu un pakāpeniski izvākties no ēkas, mākslinieki izmantoja iespēju noīrēt lētās telpas savām darbnīcām. Tas bija laiks, kad smagā rūpniecība un mākslinieku komūna pastāvēja līdzās šajās telpās.» Par radošu pieeju pilsētas problēmām pārmaiņu laikā, par to, kā apzināti soļi kultūras jomā pārvērtuši Helsinkus par radošu pilsētu stāsta Timo Kantels (Timo Cantell).

90.gados Helsinki pieredzēja vienreizēju izaugsmes periodu, īpaši telekomunikāciju tehnoloģijās, lielākoties pateicoties kompānijai Nokia un tās apakšuzņēmējiem. Tai pašā laikā pilsētvide mainījās eiropeiskā virzienā, tika cildināta pilsētas kultūra un viens no ievērojamākajiem bija 2000.gads, kad Helsinki, līdztekus astoņām citām pilsētām, tika izvirzīta par Eiropas kultūras pilsētu. Likās, ka Helsinki patiesi ir radoša pilsēta. Raksts apskata dažus priekšnoteikumus šai radošajai fāzei un atklāj, ka neskatoties uz to, ka to dēvē par radošu, uz spēles tika liktas arī citas lietas. Patiešām, radošās pilsētas ideja parādījās tikai pēc tam, kad Helsinki jau bija ļoti daudz paveikuši, lai ļautu uzplaukt radošumam.

Iedīgļi Helsinku radošo nozaru politikai — kas gan tā nekad nav dēvēta — meklējami pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā. Uzplaukumam astoņdesmito gadu beigās sekoja viena no smagākajām ekonomikas lejupslīdēm, ko piedzīvoja visas ESAO valstis pēc Otrā pasaules kara. Laikā no 1991. līdz 1993. gadam nacionālais kopprodukts samazinājās par 10%, bet pilnīgas nodarbinātības vietā iestājās bezdarbs, kura līmenis ļoti īsā laikā sasniedza 20% .

Šajos smagajos apstākļos Helsinku pilsētai bija kaut kā jāreaģē, tāpēc tā izstrādāja jaunas stratēģijas, lai mainītu situāciju. Ar «Cerības stratēģijām» pilsēta vēlējās uzsvērt, ka Helsinki ir spēcīgs centrs Ziemeļeiropā, kas cieši saistīts ar Skandināviju, Baltijas valstīm un Krievijas ziemeļrietumiem, īpaši ar Sanktpēterburgas apgabalu. Domājot par pilsētas nākotni, Helsinku pilsētas dome deviņdesmito gadu vidū apstiprināja sekojošus stratēģiskus mērķus:

• izveidot Helsinkus par zinātnes, pētniecības un jaunu, uz zinātnes atziņām balstītu nozaru centru;
• veikt uzlabojumus satiksmes un telekomunikāciju jomās;
• pilnveidot pilsētas kultūras programmu;
• izveidot augstas kvalitātes pilsētvidi;
• popularizēt pilsētu starptautiskā mērogā un veidot jaunus starptautiskus sadarbības tīklus.

Šie plāni sasaucās ar Somijas valdības nodomiem ieguldīt līdzekļus izglītībā, zinātniskajā izpētē un jaunās tehnoloģijās. Tas veicināja vēl nepieredzētu izaugsmi deviņdesmito gadu beigās, īpaši mobilo tālruņu tehnoloģiju jomā, kur vadošo vietu ieņēma uzņēmums Nokia. Tādējādi atmaksājās gan orientēšanās uz jaunām, uz zinātnes atziņām balstītām nozarēm, gan pilsētas kultūras programmas pilnveidošana.

Helsinku stratēģijā pirmoreiz kultūras nozare tika atzīta par vienu no Helsinku stratēģijas, un šajā gadījumā arī par Helsinku starptautiskā tēla, galvenajiem elementiem. Lai gan Helsinkos kultūras dzīve vienmēr ir bijusi aktīva, kultūras nozarei iepriekš nebija bijusi tāda stratēģiski svarīga nozīme Helsinku tēla veidošanas kampaņās un finanšu apsvērumos. Tagad situācija bija mainījusies. Nebija vajadzības uzsvērt, ka Helsinki savā būtībā bija radoša pilsēta, ka pilsētvides problēmām tika rasti radoši risinājumi, ka pilsētā darbojās radoši cilvēki radošās nozarēs.

Radošas pilsētas koncepciju Helsinkos ieviesa ar ziņojumu, kura sagatavošanu uzticēja konsultāciju aģentūrai Comedia. Neatkarīga statistikas un izpētes nodaļa Helsinku pilsētvides fakti, kas darbojās pilsētas administrācijā, uzdeva Comedia sagatavot šo ziņojumu un novērtēt Helsinku radošo potenciālu. Comedia nosaka radošo potenciālu, izvērtējot to, kā tiek risinātas pilsētas problēmas, piemēram, tās, kas saistītas ar satiksmi, sakariem un plānošanu, pievēršot uzmanību kultūras nozares radošai izmantošanai pilsētvides situācijas uzlabošanā. Tas nozīmē, ka jauninājumi kultūras jomā ir īpaši svarīgi.

Comedia ierosina izstrādāt pilsētvides stratēģiskās plānošanas metodi, kas vienādā mērā aptvertu visas pilsētvides problēmas. To patiešām drīzāk uzskata par nepieciešamo instrumentu kopumu pilsētas novatoriem, nekā par analītisku instrumentu akadēmiskajai sabiedrībai. Helsinku ziņojumā izklāstītās idejas ir tālāk attīstītas Comedia dibinātāja un vecākā partnera Čārlza Landrija (Charles Landry) grāmatā «Radošā pilsēta» (The Creative City, 2000), kurā uzskaitīti neskaitāmi piemēri no dažādām pasaules malām, kur pilsētvides problēmām atrasta radoša pieeja.

Uzsverot Helsinku pilsētas lomu, es pievēršu uzmanību tam, kāda īstenībā nozīme var būt pašvaldībām pilsētvides attīstībā Somijā. Tā vai citādi valsts sektors nebūtu varējis saviem spēkiem attīstīt mobilo tehnoloģiju nozari un veicināt tās uzplaukumu deviņdesmitajos gados. Tomēr pilsēta un valsts vismaz spēja radīt apstākļus izaugsmei, nodrošinot izglītību un atbalsta mehānismus tām nozarēm, kas tikko sāka attīstīties, piemēram, uz zinātnes atziņām balstītām ražošanas nozarēm, īstenoja ierobežojumu atcelšanas politiku un noregulēja ar zemes izmantošanu saistītos jautājumus.

Var strīdēties par to, ka ideju par radošu pilsētu – lai gan ne tieši šādā nozīmē – ieviesa Helsinkos jau krietni pirms idejas rašanās par radošu cilvēku vērtību, kuru tik pārliecinoši izklāstīja Ričards Florida (Richard Florida). Floridas atzinumu, ka radoši cilvēki izvēlas pulcēties un dzīvot vietās un pilsētās, kur pastāv viņiem labvēlīgi apstākļi, ar entuziasmu apsveica Helsinkos, līdzīgi kā daudzās citās pilsētās ASV un Eiropā. Floridas idejas ir palielinājušas ieinteresētību izstrādāt radošas ekonomikas politiku.

Kabeļu rūpnīca

Kabeļu rūpnīcu var uzskatīt par Helsinku kultūras pārvērtību simbolu. 1939.―1944. gadā būvētās rūpnīcas arhitekts ir Vaino Palmkvists (Wäinö G. Palmqvist). Milzīgā ēka ar pieciem stāviem un pagrabu aptver 55 tūkst. kvadrātmetru lielu platību. Līdz pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem šī celtne bija lielākā ēka Somijā. Izvietots U burta veidā jūras krastā, šis nams ir viens no Helsinku rietumu daļas arhitektoniskajiem akcentiem. Sākotnējais ēkas īpašnieks bija uzņēmums Finnish Cable Factory Ltd, kas sešdesmitajos gados apvienojās ar Nokia. Rūpnīcā ražoja kabeļus pasaules tirgum, un lielāko daļu saražoto kabeļu vairākus gadu desmitus piegādāja austrumiem, īpaši Padomju Savienībai. Mainoties politiskajai situācijai austrumos un samazinoties pieprasījumam pēc kabeļiem rietumos, ražošana astoņdesmito gadu beigās kļuva nerentabla. Nokia jau gatavojās slēgt ražotni un arī pašu ēku, taču beigās tā noslēdza darījumu ar Helsinku pilsētas domi un apmainīja ēku pret īpašumu un zemi.

Kad Nokia sāka samazināt ražošanu un pakāpeniski izvākties no ēkas, mākslinieki izmantoja iespēju noīrēt lētās telpas savām darbnīcām. Tas bija laiks, kad smagā rūpniecība un mākslinieku komūna pastāvēja līdzās šajās telpās. Kad Helsinku pilsētas dome pārņēma ēku, tai nebija skaidra priekšstata par to, ko ar to iesākt. Tika izveidotas komisijas, lai pētītu dažādas iespējas. Gaidot vispusīga ēkas izmantošanas plāna izstrādi, pilsēta ļāva dažādu nozaru māksliniekiem tur ievākties, jo tolaik uzskatīja, ka tas ir pagaidu periods pirms tiek atrasts ēkas «īstais» izmantošanas veids.

Šajā laikā pastāvēja cerības, ka daudzus, jau stabilus uzņēmumus, kuru darbības sfēra ir, piemēram, smagā rūpniecība, tirdzniecība vai pakalpojumu sniegšana, varētu interesēt kabeļu rūpnīcas telpas, taču tas tā nenotika. Jauno, potenciālo iemītnieku bija maz, jo deviņdesmito gadu sākumā Somijas ekonomikas augšupeju pilnībā pārtrauca nopietnas ekonomikas problēmas. Šādā situācijā, kad nebija citu piedāvājumu, mākslinieku komūna varēja palikt kabeļu rūpnīcā.

Rezultātā vizuālās mākslas pārstāvjiem ēkā pievienojās un sāka to apdzīvot rokgrupas, dejotāji, klasiskās mūzikas izpildītāji, radio stacijas, producenti un citu radošo nozaru pārstāvji. Ar viņiem noslēdza ilgtermiņa līgumus, lai nodrošinātu, ka darbība ēkā turpinās.

1992. gadā Helsinku pilsēta oficiāli pārņēma ēku un izveidoja Kabeļu rūpnīcas īpašuma uzņēmumu, kas apsaimniekoja ēku. Pilsētai pieder 100% no uzņēmuma akcijām un tādējādi tā pārrauga šeit notiekošās aktivitātes. Apsaimniekotāju uzdevums ir rūpēties par ēku un tās atjaunošanu. Taču pašam uzņēmumam nav ne mākslinieciskas, ne radošas misijas. Kamēr uzņēmums tiek galā ar ēkas apsaimniekošanu tā, lai vietējiem nodokļu maksātājiem tas neko nemaksātu, var uzskatīt, ka uzņēmums ir paveicis savu darbu. Taču tas neietver radošo nozaru politikas attīstību kā tādu.

Kabeļu rūpnīca ietilpst TransEurope Halles sadarbības tīklā. Tā ir organizācija, kas pārstāv neatkarīgus kultūras centrus visā Eiropā. TransEurope Halles galvenais birojs pašlaik atrodas kabeļu rūpnīcā. Kabeļu rūpnīca ir šīs organizācijas lielākā ēka, kas ir unikāla arī tāpēc, ka spēj pastāvēt bez valsts kases palīdzības.

Aplūkojot nodarbinātības rādītājus, kas attiecas uz kabeļu rūpnīcu, ir skaidri redzams, ka radoša ekonomika patiesībā var pozitīvi ietekmēt pilsētas likteni. Savos uzplaukuma gados, kad tā ražoja kabeļus, kabeļu rūpnīca nodarbināja aptuveni 1000 strādnieku, bet tagad ēkā, kas ir kļuvusi par radošo industriju centru, strādā aptuveni 900 cilvēku. Turklāt aptuveni 250 tūkst. cilvēku apmeklē dažādus pasākumus, izstādes un iesaistās citās ēkā notiekošās aktivitātēs. Tāpēc var teikt, ka nodarbinātības rādītāju ziņā radošo nozaru radītās pārmaiņas ir kompensējušas darba vietu samazināšanos rūpniecības nozarēs. Pagaidām vēl ir grūti novērtēt ietekmi uz ekonomisko situāciju, jo nav veikti vispusīgi pētījumi par visu kabeļu rūpnīcā izvietoto uzņēmumu saimnieciskās darbības mērogu.

Arabianranta

Arabianranta ir rajons Helsinkos, kur ir apzināti mēģināts izveidot radošiem cilvēkiem piemērotu vidi. Tas ir tipisks pilsētas centra perifērijā izvietots rūpniecības rajons, kur tradicionālās nozares nomaina radošu cilvēku komūnas. Arabianrantas rajonam ir īpaša vēsture, kas saistās ar mākslu un dizainu, jo keramikas uzņēmums Arabia Ltd darbojās šajā rajonā jau kopš 19. gadsimta beigām. Šim mantojumam bija nozīmīga loma, izvēloties attīstībai šo konkrēto rajonu. Pateicoties šim mantojumam, uz šejieni 1987. gadā pārcēlās arī Mākslas un dizaina universitāte. Tas bija pirmais nozīmīgais solis rajona atdzīvināšanā.

Ekonomikas lejupslīde deviņdesmito gadu sākumā skāra arī Arabianrantu. Helsinku pilsētai bija nepieciešams pēc iespējas ātrāk rast jaunus saimnieciskās darbības attīstības veidus un Arabianrantas ciemats tika izraudzīts kā rajons, kur meklēt šādas jaunas iespējas. Mākslai, amatniecībai un rokdarbu prasmēm ir bijusi īpaša nozīme šajā apvidū, iespējams tāpēc sākotnēji, realizējot Arabianrantas attīstības ideju, liela uzmanība tika pievērsta maziem un vidējiem uzņēmumiem. Helsinku lielās ražošanas nozares sāka sadrumstaloties un tika uzsākta situācijas līdzsvarošanas kampaņa, lai atbalstītu mazos uzņēmumus un dotu tiem attīstības iespējas nākotnē.

Pašlaik tiek būvēts pilnīgi jauns dzīvojamais un biroju komplekss, paredzot, ka šajā rajonā dzīvos aptuveni 8000 iedzīvotāju un strādās aptuveni 5000 darbinieku. Tiek plānots, ka biroju telpas galvenokārt aizņems radošo nozaru uzņēmumi, piemēram, dizaina biroji, firmas, kuras nesen izveidojuši Mākslas un dizaina universitātes absolventi, vai citi radošo profesiju pārstāvji. Īpaši nozīmīgs ir apstāklis, ka dzīvokļi atrodas līdzās mākslinieku darbnīcām, kā arī tiek radīta dzīves telpa tiem, kas nodarbojas ar zinātni un pētniecību un var ērti apvienot dzīves vietu un darbu. Arabiarantas projektu oficiāli aizsāka 1992. gadā lejupslīdes perioda vidū. Sākumā projekts kalpoja kā rūpniecības un ekonomikas politikas instruments, nevis kā ideja par radoša ciemata veidošanu. Tomēr gadu gaitā terminoloģija ir mainījusies līdz ar ideju rašanos par radošo potenciālu. Jau 1996. gadā tika uzsākts ES projekts ar nosaukumu «Mākslas un dizaina pilsēta Helsinki», kura mērķis bija šī kvartāla attīstība. Nosaukums pats par sevi skaidri parāda, ka bija gūta zināma pieredze un ieviesta jauna retorika. Pagaidām ir pāragri runāt par Arabiarantas projekta rezultātiem, jo celtniecība turpinās un iedzīvotāji un uzņēmumi pašlaik vēl tikai ievācas savos mājokļos.

Secinājumi

Tā kā projekts jau tiek īstenots, tad atliek secināt, ka radošas pilsētas idejas patiesi var pārņemt un interpretēt, ja šī terminoloģija atbilst gaidāmajiem kritērijiem un rezultātiem. Šīs deviņdesmito gadu sākumā Helsinkos izstrādātās politiskās nostādnes ekonomikas, rūpniecības un kultūras jomās, šodien, vismaz daļēji, var sasaistīt ar diskusijām par radošas pilsētas ideju un attiecināt uz tām. Kabeļu rūpnīcas un Arabianrantas piemēri pierāda, ka patiesībā šī politiskā pieeja ir izrādījusies diezgan radoša, pat ja šāda radošuma terminoloģija nebija zināma projektu uzsākšanas laikā.

Tomēr radošās izpausmes valoda šodien ir aktuāla ne tikai pateicoties interesei par Ričarda Floridas idejām. Culminatum jeb Helsinku reģiona attīstības uzņēmums pārliecinoši aizstāv radošas pieejas veicināšanu dažādās jomās. Jaunrade un radošā izpausme ir jāatbalsta, piemēram, loģistikā, digitālajos medijos un programmu producēšanā, kā arī medicīnā un sociālās labklājības sfērā. Citu projektu starpā var minēt Helsinku-Tallinas Zinātnes dvīņu pilsētu programmu (Helsinki-Tallinn Science Twin-City programme), kuras mērķis ir veicināt sadarbību augstākās izglītības, pētniecības, attīstības, augsto tehnoloģiju jomās starp Helsinku un Tallinas reģioniem.