Saistībā
ar Rīgas domes izsludinātajiem Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsargzonas
saglabāšanas un attīstības plāna grozījumiem šovasar jau notikusi virkne dažādu
diskusiju. Trīs no tām — arī Arhitektu
savienības paspārnē, piedaloties ne vien arhitektiem, bet arī teritoriālplānotājiem
un vides speciālistiem. Rakstā ir apkopoti ierosinājumi, jautājumi un saskatītās
problēmas, kas tika pārrunātas šais sanāksmēs.
Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsargzonas
saglabāšanas un attīstības plāna (RVC AZ SAP) grozījumu sabiedriskā apspriešana
ir uzjundījusi virkni jautājumu un neskaidrību par pašu RVC SAP un plašāk — par
Rīgas attīstības plānu. Neskaidras definīcijas, dažādos saistītos dokumentos
lietotas it kā vienādu jēdzienu atšķirīgas nozīmes, bez redzama pamata
detalizēti risinājumi un citi «sīkumi» slēpj virkni pretrunu pašas
pamatnostādnēs. Kas īsti ir Rīgas vēsturiskā centra vērtības, kas ir sargājams,
saglabājams, vērtīgs? Kā sabalansēt attīstību ar saglabāšanu tā, lai
vēsturiskās vērtības nekļūtu par muzejiskiem eksponātiem, izslēdzot attīstības
iespējas? Kam tas ir vajadzīgs — kurš un kā šo pilsētu lieto šobrīd un lietos
nākotnē?
Daļa šo jautājumu ir tikuši uzdoti jau 2007. gada
LAS vēstulēs Rīgas domei — brīdī, kad notika RVC AZ SAP iepriekšējo grozījumu
apspriešana. Kā redzams pēc patreizējiem pieejamiem dokumentiem — atbildes nav
bijušas. Šobrīd Rīgas dome ir uzsākusi ne tikai grozījumus Rīgas vēsturiskā
centra un tā aizsargzonas saglabāšanas un attīstības plānā, bet arī pilsētas
attīstības stratēģijā un attīstības programmā. Un —, pats galvenais, — ir
uzsākta jaunā Rīgas teritorijas plānojuma izstrāde. Šie visi ir dokumenti,
kuros ietvertās normas būs saistošas pilsētas attīstībai.
Jūlijā LAS notikušās diskusijas par
izsludinātajiem Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsargzonas saglabāšanas un
attīstības plāna grozījumiem, izkristalizējušas virkni priekšlikumu, kas būtu
ņemami vērā tālākajā Rīgas plānošanas dokumentu izstrādē, ar to saprotot ne
tikai RVC AZ SAP grozījumus, kur vienīgais iespējamais priekšlikumu iesniegšanas
veids ir redakcionāli grozījumi konkrētā punktā, bet primāri — izvērtējot
kopsakarības, nosakot skaidrus mērķus un no tiem izrietošas stratēģijas
augstākajos Rīgas plānošanas dokumentos — pilsētas attīstības stratēģijā,
attīstības programmā un teritorijas plānojumā. Tikai skaidri definējot
prioritātes un vērtības, ir iespējama pilnvērtīga Rīgas un tās vēsturiskā
centra attīstība, saglabājot tās kultūrvēsturiskās vērtības un savdabību.
Šie ir vispārēji priekšlikumi, kas sagatavoti,
apkopojot 3.,10. un 17. jūlijā LAS notikušajās diskusijās par Rīgas vēsturiskā
centra un tā aizsardzības zonas saglabāšanas un attīstības plāna grozījumiem, izteiktos
viedokļus. Lai arī diskusijās daudz tika runāts par konkrētām problēmām, ar
kurām jāsaskaras, praksē īstenojot Rīgas vēsturiskā centra noteikumos ietvertās
prasības, no šiem praktiskajiem atsevišķu dokumentu punktu grozījumu
priekšlikumiem izveidojās plašāka problēmu kopaina.
Diskusijās risināto jautājumu loku var sadalīt trīs lielās daļās:
- Pamatnostādnes —
vispārējie jautājumi, kas iekļaujami Rīgas attīstības plānā un attiecināmi uz
augstākiem plānošanas dokumentiem, kas ir saistīti ar kopējo vīziju, mērķu un
vērtību noteikšanu. Saskaņā ar šiem mērķiem var tikt izstrādāta to realizācijas
stratēģija.
- Dokumentu
un institūciju koordinācija — līdzīgi kā jebkurā politikas plānošanas
dokumentā, ir jābūt definētai politiskajai un institucionālajai atbildībai —
kurš (kura institūcija) ir atbildīga kopumā par augstākminēto mērķu
sasniegšanu, kas un kā pārrauga dažādos šobrīd sadrumstalotos un pretrunīgos
dokumentos ietverto mērķu realizāciju;
- Terminoloģija
un detalizācija — vienādu terminu lietojums dažādos dokumentos ar dažādām
nozīmēm, pretrunas atsevišķu terminu lietojumā, pārāk detalizēti saistošie noteikumi,
nonākot pretrunā ar citiem plānošanas dokumentiem, veicina vides «iekonservēšanu»,
ierobežo attīstību un izslēdz domāšanu.
Detalizējot un skaidrojot diskusijās runāto,
iezīmēšu galvenos jautājumus katrā minētajā tēmā:
Pamatnostādnes
- Nepieciešams
definēt saglabājamās vērtības (arī ārpus RVC likuma) visai Rīgas
teritorijai, izveidojot vienotu Rīgas kultūrvēsturisko vērtību saglabāšanas un
attīstības redzējumu. Šai vīzijai ir jābūt politiski saistošai, ar noteiktu
atbildību par tajā ietverto pamatnostādņu izpildi. Kultūrvēsturiskā vērtība skatāma
kontekstā ar visiem vidi veidojošajiem elementiem, ne tikai atsevišķiem objektiem
vai ēkām. Kultūrvēsturiskās vērtības nav tikai atsevišķas ēkas, to grupas vai
konkrēti stili, bet Rīgas pilsētvide, kuras unikalitāte ir dažādībā. Šo vidi
veido gan ēkas, gan visa publiskā telpa, kurā pārvietojas Rīgas iedzīvotāji un
viesi. - Ir
nepieciešams rosināt pārskatīt un pilnveidot pastāvošo nodokļu politiku, kas
ļautu ieinteresēt esošo kultūrvēsturisko vērtību īpašniekus (un visu sabiedrību
kopumā) to saglabāšanā. - Nepieciešams
definēt publiskās telpas jēdzienu —
pilsētai ir jābūt paredzētai cilvēkiem, pilsētas telpai jākalpo sabiedriskajam
labumam. Plānošanas dokumentiem ir jāskata visas pilsētas kompleksas publiskās telpas
saglabāšanas un attīstības jautājumi, kur Rīgas vēsturiskais centrs ir daļa no
šīs struktūras. - Patreizējos
Rīgas plānošanas dokumentos nav «nolasāmas» savstarpējas
kopsakarības, tie nav uztverami kopumā un tikai daļa no tiem ir saistoši
izpildei. Ir nepieciešams pārskatīt un, iespējams, papildus izstrādāt
tematiskās kartes svarīgākajiem pilsētas telpu veidojošajiem elementiem, kas
sniegtu pārskatu par visas pilsētas vienotu struktūru. Ir jāmaina patreizējā
prakse, kad ir detalizēti saistošie noteikumi, kas nedod ieskatu kopsakarībās. Tieši
augstākajiem plānošanas dokumentiem jākalpo kā saistošai bāzei, saskaņā ar ko
tiek izstrādāti un detalizēti lokālie plānojumi.
Dokumentu
un institūciju koordinācija
- Ir
nepieciešams noteikt vienotu atbildīgo institūciju par pilsētvides (publiskās
telpas) attīstību. Patreizējā situācija, kad publiskā telpa ir sadalīta starp
virkni dažādu institūciju un organizāciju (RD attīstības departaments,
satiksmes departaments, VKPAI, attīstītājs, inženiertīklu uzturātāji), nerada
iespēju veidot vienotu un lietderīgu publisko telpu un praktiski to iznīcina.
Inženiertīklu uzturētāju prioritāte un transporta plūsmu nekontrolējamība ir
viens no aspektiem, kas ilustrē pretrunas strap realitāti un attīstības plānā
noteikto cilvēka prioritāti publiskajā telpā. - Ir
nepieciešams definēt RVC AZ SAP saikni ar
citiem normatīvajiem aktiem, tā hierarhiju. Tā kā šobrīd RVC AZ SAP
atbilstība un sasaiste ar pārējiem, t.sk.augstākiem plānošanas dokumentiem –
Rīgas pilsētas attīstības plānu un RVC likumu, nav skaidri noteikta, pastāv
iespēja, ka, grozot Rīgas pilsētas attīstības plānus, var tikt veiktas izmaiņas
arī RVC, par to neveicot atsevišķu diskusiju. - Ir
nepieciešams skaidri definēt metodiskās nostādnes, saskaņā ar kurām tiek
vērtēta publiskā telpa un kultūrvēsturiskais mantojums. šai metodikai ir
jānodrošina saglabājamo vērtību aizsardzība, neizslēdzot attīstības iespēju. Šai
metodikai ir jābūt pieejamai un skaidrojošai, lai neradītu šaubas par vērtējuma
objektivitāti. Par atsevišķām pieejām un objektiem nepieciešama publiska
diskusija.
Terminoloģija
un detalizācija
- Nepieciešams
pārskatīt definīciju lietojumu
dažādos, savstarpēji saistošos dokumentos, kā arī šo definīciju atbilstību
pasaules praksē lietotajam. Tā, piemēram, publiskai telpai tiek izvirzītas sekojošas
prasības: tā paredzēta kā «gājējiem brīva, ērta un droša pārvietošanās iespēja
estētiski un ainaviski pilnvērtīgā pilsētvidē» (pask.raksts.,63.lpp.), publiskā
telpa Rīgas teritorijas izmantošanas un
apbūves noteikumi Rīgas teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumu (RTIAN)
izpratnē ir «sabiedrībai pieejama nedzīvojama telpa, kurā apmeklētāji īslaicīgi
var uzturēties un saņemt dažādus pakalpojumus» (p.2.78), bet publiskā ārtelpa ir «ielas, kas
noteiktas ar sarkanajām līnijām, bulvāri, laukumi, …, meži, krastmalas, kas
pieejami sabiedrībai» (RTIAN p.2.79). Savukārt ar rekreāciju tiek saistītas tikai ēkas vai būves, kas izmantojamas
rekreācijas funkcijai (RTIAN p.2.83), tādējādi izslēdzot rekreāciju kā
publiskās telpas (un ārtelpas) funkciju un padarot publisko telpu par tranzīta
zonu. Tāpat pārskatāms dažādais apzaļumojuma,
zaļumu un zaļo zonu lietojums, kas bieži nonāk savstarpējā pretrunā. - Nepieciešams
pārskatīt plānošanas dokumentu detalizācijas
pakāpi. Patreizējās iestrādes, piemēram, RVC AZ SAP paskaidrojuma rakstā
nosakot sabiedrisko tualešu skaitu un zīmējot gājēju pasāžu maršrutus caur
konkrētiem grunstgabaliem, ir uzskatāms par nepamatotu detalizāciju, kam šobrīd
nav institucionāla pamata. - Nepieciešams
pārskatīt ielu un krastmalu profilu detalizāciju. Primārais jautājums — kādu
detalizācijas pakāpi noteikt un kurā
dokumentā? Jau iepriekšminētās vienotas, publiskās ārtelpas veidojošas (šo
veidošanu uzraugošas?) institūcijas noteikti pamatprincipi, kas, piemēram,
norādītu koplietošanas koridorus pazemes inženierkomunikācijām, paredzot ielas
pamatfunkcijai atbilstošus principiālus ielu profilus, kas ņem vērā vides
pieejamības prasības ir vispārpieņeta pasaules prakse. Šādu pamatprincipu
iekļaušana augstākstāvošos plānošanas dokumentos būtu saistoša, izstrādājot
lokālos plānus katrai atsevišķai apbūves vienībai un šie vietējie risinājumi
tādējādi nenonāktu pretrunā ar visas pilsētas plānojumu, kas vērojams šobrīd. Šobrīd
ielas telpas projektēšanai saistošie noteikumi nosaka, ka prioritāte ielā ir
inženierkomunikācijām, tad — automašīnām, kam seko cilvēks un visbeidzot —
apstādījumi, kas ir pretēji Rīgas pilsētas un RVC AZ attīstības plāna
nostādnēm. - Šobrīd
precīzi detalizētie atsevišķu Rīgas teritoriju plānošanas noteikumi teritoriju
fragmenti ar atšķirīgiem apbūves noteikumiem praktiski «iekonservē» esošo status quo, nepieļaujot nekādu attīstību
(teritoriju fragmenti ar atšķirīgiem apbūves noteikumiem), vai arī ir uzskatāmi
par «paraugprojektiem» (Ķīpsala), kas bez papildus pamatojuma un konteksta
norādes nebūtu pieļaujams saistošajos dokumentos. Ir nepieciešams pārskatīt šo
dažādo teritoriju apbūves noteikumus, meklējot kopsaucēju un vienojošas
vērtības, nevis sniedzot jau gatavos «paraugprojektus».
Šīs ir galvenās jautājumu grupas, kas tika runātas LAS. Ne visas
problēmas uz šo brīdi ir apzinātas un risinājumi noformulēti, tomēr, diskusijas,
kas notikušas līdz šim brīdim, rāda, ka dialogs starp dažādiem speciālistiem ir
nepieciešams un turpināms.
