Štefans Kamencinds

• Dzimis 1963. gadā Cīrihē.
• Arhitekta diplomu ieguvis Vintertūras Politehniskajā augstskolā un ar izcilību beidzis Ziemeļlondonas universitāti.
• Strādājis Nikolasa Grīmšova birojā Londonā un pie Renco Piano Parīzē.
• 1995. gadā nodibinājis savu biroju Camenzind Gräfenstein, ko 2004. gadā pārveido par Camenzind Evolution.
• Ir Šveices Inženieru un arhitektu savienības biedrs, Amerikas Arhitektu institūta asociētais loceklis, Karaliskā Britu arhitektu institūta dibinātājbiedrs.
• Saņēmis Karaliskā Britu arhitektu institūra Vispasaules balvu 2005, Cīrihes pilsētas balvu 2002, Amerikas Arhitektu institūta Starptautisko dizaina balvu 2000, Gada jaunā arhitekta 1999 nosaukumu u.c.

Nozīmīgākie Štefana Kamencinda projekti

• Google EMEA Inženieru centrs Cīrihē, 2008 — lielākais Google inženieru centrs ārpus kompānijas mītnes zemes ASV. Paveikto raksturo kā zema budžeta projektu, īstenotu īsā laika termiņā. Biroju ēkā neparasti daudz vērības veltīts dažādu darbinieku komunikācijas zonu izveidei, turklāt patiesi ņemot vērā šeit strādājošo vēlmes. Google biroju sauc par reto piemēru, kad birojs veidots darbiniekiem, nevis uzņēmuma vadībai vai apmeklētājiem, tomēr tam arī pārmet pārlieku lielo līdzību ar Disnejlendu, jo šeit taču strādājot nopietni cilvēki, nevis rotaļīgi pusaudži. Patiesi, biroja iekārtojumā daudz vietas atvēlēts darbinieku brīvā laika pavadīšanai un neparastām sapulču vietām, par izklaidi ir pārvērstas ikdienišķas lietas: dažviet stāvi savienoti ar slidkalniņiem vai ugunsdzēsēju depo redzētiem stieņiem, pa kuriem var nošļūkt, piemēram, ēdnīcā. Kamencinds turpina Google biroju izveidi Stokholmā, Oslo, Maskavā un Dubajā.
• Ekskluzīvu biroju ēka Cocoon Cīrihē, 2007 — ēka atrodas gleznainā vietā ar elpu aizraujošiem skatiem uz ezeru un kalniem. To no pārējās pilsētas atdala koki un zaļā zona. Gan ēkas apjomā, bet jo īpaši tās iekštelpās nolasāms spirāles motīvs, kas būvi padara par skulpturālu objektu. Arhitekts gan plašo, lēzeno stāvus savienojošo spirālveida eju funkcionāli attaisno kā šeit strādājošo komunikāciju zonu.
• Biroju un dzīvojamo ēku komplekss Seewurfel Cīrihē, 2005 — komplekss, par kuru Kamencinds saņēmis vairākas nozīmīgas balvas, to skaitā Karaliskā Britu arhitektu institūra Vispasaules balvu 2005 un īpašu atzinību par ilglaicīgi vērtīga un dabai draudzīga nekustamā īpašuma attīstīšanu. Seewurfel ir astoņas biroju un dzīvokļu ēkas Cīrihes centra tuvumā, kas pārvērš pievilcīgā vidē kādreizējo pilsētas rūpniecisko rajonu. Katras ēkas izvietojums kopējā platībā ir uzmanīgi veidots tā, lai starp tām veidotos iedzīvotāju un pārējo pilsētnieku saskarsmes zonas, parasti nelielu laukumu veidā. Daudz domāts ne tikai par dzīvokļu un ēku izskatu, bet arī par visa kompleksa vides labiekārtojumu. 

 

Google Inženieru centru Cīrihē var uzskatīt par jaunu pieeju darba vides organizēšanai. Vai šādi biroji kļūs par nākotnes darba vides modes tendenci?

Google kompānija un tās pasūtījums tomēr ir īpašs atsevišķs gadījums, ko grūti iedomāties kā vispārēju tendenci. Cilvēki grib būt individualitātes gan attiecībā uz arhitektūru, gan darba vidi, gan arī citām dzīves jomām. Ir būtiski ļaut darbiniekam izvēlēties, kādu galdu viņš sev gribētu un kur būtu viņam visērtākā kafijas automāta vieta. Agrāk tik ieinteresēti un pretimnākoši darba devēji bija reta parādība, bet nu to skaits pieaug. Varbūt to nevar attiecināt uz pašreizējo Latviju, bet pasaulē cilvēki kļūst arvien prasīgāki attiecībā uz darba izvēli. Iespēja nopelnīt pēc iespējas vairāk naudas viņiem nav būtiskākais faktors, kāpēc pieņemt kādu darba piedāvājumu. Nodarbei ir jāsagādā prieks, un darba videi, tās iekārtojumam ir svarīga loma. Es nevaru iedomāties šveiciešus, kas piekristu strādāt šādā birojā bez logiem un dienasgaismas. (Saruna notiek Rīgas Mākslas telpas birojā pazemē zem Rātslaukuma. – Pastaiga)

Taču svarīgi ir nevis kopēt Google, bet gan uzdot jautājumus sev — uzņēmuma vadītājiem un saviem darbiniekiem, kādu biroja vidi vajag katrā konkrētā gadījumā, un nepakļauties stereotipiem, kā arī īslaicīgām modes parādībām. Paskatoties uz Google, var smelties idejas, kā uzlabot savu darba vietu.

Jūsu klienti pārsvarā ir komerciāli veiksmīgi uzņēmumi. Vai jūs interesē risināt arī sabiedrības sociālās problēmas?

Pašlaik gan man darba dienas kārtībā nav tā saukto sociālo projektu — lētu mājokļu vai sociālas problēmas risinošu sabiedrisku ēku, bet es labprāt uzņemtos arī šādu darbu. Esmu taču tipisks arhitekts, kurš tic, ka arhitektūra spēj atrisināt sabiedrības problēmas. Sakārtota vide lielā mērā nosaka arī sabiedrības sociālās dzīves kvalitāti. Arhitekts var cilvēkiem nodrošināt iespēju dzīvot ērtāk un vieglāk.

Kas gan ir arhitekts mūsdienu sabiedrībā — sabiedrības kurators vai nekustamā īpašuma attīstītāju padotais?

Ouuuu, tas ir tāds liels jautājums... Es nezinu atbildi... Vienu gan varu pateikt – man nepatīk, ka arhitektu uzskata tikai par dizaineru noformētāju. Arhitekts tomēr ir kas krietni vairāk, tāpēc es vienmēr uzstāju un uzsveru jebkura projekta pasūtītājam, ka arhitekts jāpiesaista darbam pēc iespējas ātrāk, ka mums ir jāuztic krietni vien vairāk nekā tikai jau izdomātu funkciju izvietojums noteiktā gruntsgabalā.

Arhitekti spēj risināt problēmas tā, ka galarezultāts ir gan komerciāli izdevīgs uzņēmējam, gan ērts un derīgs sabiedrībai. Arhitektam ir jāuzņemas atbildība ne tikai par ēkas fasādes izskatu un funkciju izvietojumu noteiktos kvadrātmetros. Jūs dodat naudu, pārējo paveiksim mēs!

Savā mājaslapā jūs potenciālajiem klientiem un sabiedrībai apsolāt tik daudz. Vai tiešām domājat, ka arhitekts spēj atrisināt visas problēmas?

Nu, protams, ne. Es neko daudz nevaru palīdzēt jums attiecībās ar draugiem vai ar banku, bet mēs varam krietni vairāk, nekā no mums gaida. Tāpēc gribu uzsvērt, ka ļoti būtiski piesaistīt arhitektu īstajā brīdī, ļaut sadarboties ar īstajiem cilvēkiem un piedāvāt īstos nosacījumus, tad arhitektūras galarezultāts būs daudz pozitīvāks. Arhitektiem arī pašiem ir jāsaprot, ka viņi ir atbildīgi krietni vairāk nekā tikai par ēkas vizuālo izskatu.

Taču mūsdienu arhitektūru, arī jūsu darbus, raksturo izteikta vizualitāte.

Iespējams, taču arhitektūra netiek radīta, lai uzņemtu foršas bildes un lai tā skaisti izskatītos, bet gan lai cilvēkiem būtu ērti to lietot.

Cilvēkiem taču patīk skaistas, pat dekoratīvas mājas.

Jā, jautājums ir tikai – cik ilgi patīk? Ēku vizuālais aspekts parasti saistās ar modi, un tā ir lieta, kas ātri mainās. Ir daudz celtņu, kas labi izskatījās pirms desmit gadiem, bet tagad mums šķiet briesmīgas, un ir būves, piemēram, daudzi art deco paraugi, jūsu pašu Vecrīga, kas šķiet patīkamas arī pēc daudziem gadu desmitiem un pat simtiem. Šo ilglaicīgo patiku nenosaka namu vizuālais tēls, bet lietas, kas slēpjas aiz tā.

Latvijā gan arhitekti bieži taisnojas, ka arhitektūra ir kompromiss starp daudzajām procesā iesaistītajām pusēm: pasūtītāja vēlmēm un izpratni, atvēlēto budžetu, likumdošanas noteiktajiem apbūves ierobežojumiem un arī sabiedrības spēju uztvert mūsdienu būvmākslu.

Nē, nē, es šādam uzskatam pilnībā nepiekrītu! Nevajag sadarbību ar pasūtītāju uztvert kā cīņu, citādi gan galarezultāts var būt tas, ko parasti saucam par kompromisu sliktā nozīmē. Bet, ja visi kopā apsēžas pie viena galda un uzstādījumu uztver kā kopīgu problēmu, finišā iegūsim labāko risinājumu dotajos apstākļos.

Parasti arhitekti, runājot par kompromisu, domā ēkas dizainu. Taču vizuālais izskats galīgi nav lielākā nelaime, par ko būtu jālauza galva. Daudz būtiskāk ir atrisināt funkciju un citus uzstādījumus. Protams, tas ir sarežģīti, bet tāpēc jau mēs esam visspēcīgie arhitekti, kuriem jāmāk pie kopsaucēja novest dažādas, dažkārt pat pretējas intereses: finanses, tehnoloģijas, komerciālu izdevīgumu un noderīgumu sabiedrībai.

Vai stārhitektu laiks ir pagājis?

Gan jā, gan nē. Dažiem klientiem vienmēr būs svarīgs arhitekta vārds un tā slava pasaulē. Taču stārhitektu piesaiste patiešām nepieciešama tikai atsevišķos gadījumos, un tas tiek darīts arvien retāk. Tikai daži procenti no visas apbūves taču ir stārhitektu paveiktais, un salīdzinoši pavisam neliela daļa no kopējā arhitektu skaita ir lielās pasaules zvaigznes. Sabiedrībai nepieciešams kvalitatīvs vietējo profesionāļu darbs, nevis stāri, kas gatavi projektēt visās pasaules malās.

Jūs pats esat strādājis pasaules varenajos birojos, pie Nikolasa Grīmšova un Renco Piano.

Jaunam arhitektam būtiski ir darba dalīšanas un projekta izstrādes procesa principi savā pirmajā darbavietā. Ja esi jauns, tev nav nekādas pieredzes un to vari gūt, mācoties no lielo biroju vadītājiem. Ir svarīgi, lai līderis tevī ieklausās un uztver nopietni arī tavas idejas. Vadītājam jauniņie nav jāskolo burtiskā nozīmē, nav jāskaidro, kā kaut ko var izdarīt, vien jārada apstākļi un savstarpēja mijiedarbība, lai māceklim pašam rastos izpratne par lietu kārtību. Arhitekta profesija ir ļoti kompleksa – mums jāaptver plašs problēmu un zināšanu loks. Ir nepieciešams kāds, no kura mācīties, kā ar to visu var tikt galā. Manai profesionālajai izaugsmei darbs pie Grīmšova un Piano nāca ļoti par labu. Tur iemācījos krietni vairāk nekā universitātē.

Kā jūs raksturotu to jauno arhitektu paaudzi, kas pēc strādāšanas pie stārhitektiem nodibina paši savus birojus un kļūst par nākamajiem ietekmīgajiem profesionāļiem — piemēram, tā sauktie Rema bērni?

Pie lielajiem arhitektūras spīdekļiem strādājušo jauniešu turpmākās veiksmes atslēga ir spēja domāt lielos mērogos. To viņi ir iemācījušies pasaules vadošajos birojos, veicot pat šķietami nebūtiskus pienākumus patiesi vērienīgu projektu īstenošanā. Turklāt te jaunie arhitekti iegūst spēju droši raudzīties uz priekšu, nevis visu laiku tramīgi atskatīties pār plecu. Taču pats būtiskākais, ko var iegūt pie stārhitektiem, ir spēja domāt un analizēt. Šīs prasmes arhitektam ir vissvarīgākās.

Vai tagad savā birojā jūs pats jūtaties kā gudrais skolotājs?

Pie mums strādā patiešām daudz jaunu cilvēku, un viņi te gūst galvenokārt praktisku pieredzi. Es viņiem mācu, kā tikt galā ar to milzīgo informācijas gūzmu, ar ko nākas saskarties jebkuram arhitektam. Taču daudz gūstu arī no viņiem. Jauno smadzenēs bieži vien rodas tādas idejas, kuras man nu nekādi neienāktu prātā.

Kāda ir Šveices mūsdienu arhitektūra?

Šveicē izaugusi arī virkne stārhitektu, piemēram, Herzog & de Meuron, Pīters Cumtors, kas rada patiešām brīnišķīgu arhitektūru. Taču viņi projektē galvenokārt ārpus dzimtenes robežām un nenosaka patieso mūsu apbūves ainu. Šveicē ir liels skaits labu jauno arhitektu biroju. Pie mums arhitektam ir labs publiskais tēls un prasmīgi attīstīta konkursu sistēma. Jaunajiem arhitektiem ir iespēja plūkt uzvaras laurus konkursos, pierādīt savas spējas un realizēt idejas. Un, protams, Šveicē, salīdzinot ar pārējo pasauli, ekonomiskā krīze ir daudz mazāk jūtama.

Kādi ārēji apstākļi vēl ietekmē arhitektūras attīstību?

Likumdošana. Ja nav izstrādāta pilsētas attīstības plāna, ja ierobežojošie likumi un noteikumi nav nepārprotami un nediskutabli, diemžēl tiek krietni samazinātas labas arhitektūras rašanās iespējas. Tas vislabāk redzams tepat, Rīgā. Ja jums būtu skaidra nākotnes pilsētas vīzija, nebūtu šādu apbūves neveiksmju, kas atstās negatīvas sekas uz vēl ilgu laiku.

Cik būtisks jums pašam projektējot ir apkārtējās vides konteksts?

Tas ir nākamais arhitekta darbības solis. Vispirms ir jāievēro formālie, valsts vai vietējās pašvaldības noteiktie apbūves nosacījumi konkrētajā gruntsgabalā, un tad ir arhitekta izvēle, vai viņš jauno apjomu veidos kā kontrastu vai samierniecisku kaimiņu apkārtnei.

Vai jūs labprāt projektētu arī kādu visiem pamanāmu objektu, piemēram, lielu koncertzāli vai nozīmīgu muzeju?

Protams. To vēlas mans ego! (Smejas.) Taču patiesībā man visbūtiskāk ir un vairāk gribas radīt tādas celtnes, ko lieto liels cilvēku skaits, piemēram, sporta centru. Tad ir jāpanāk, ka daudzi justos laimīgi un apmierināti ar šādu būvi, ka viņi visi gribētu uz turieni iet un pavadīt laiku. Projektējot privātmāju, arhitekts var padarīt laimīgus tikai pāris cilvēkus, bet šādos gadījumos –krietni lielāku skaitu.

Vai arhitektūrai jābūt mūžīgai?

Nē, tai jāspēj mainīties un pielāgoties dažādām funkcijām un laikmeta prasībām. Neuzskatu, ka būtu jāsaglabā visas senās mājas. Daļai ēku ir jāļauj aiziet, pazust, lai to vietā rastos jaunas.