Pēc Laikmetīgās
mākslas muzeja konkursa darbu publiskajām prezentācijām, A4D visu septiņu komandu
pārstāvjiem uzdeva vairākus jautājumus par konkursu, par sadarbības procesu
starp vietējiem un ārvalstu kolēģiem un par izaicinājumiem projektu tapšanas
gaitā un iespējām pārvērtēt muzeja koncepciju Latvijas kultūras kontekstā.

Ņemot
vērā iepriekš plaši izskanējušās diskusijas par iespējamajiem sadarbības
modeļiem starp ārvalstu un vietējiem birojiem bija interesanti uzzināt, kā komandas
vērtē kopīgo pieredzi.  

A4D
dalībniekiem uzdotie jautājumi:

1. Kā jūs
   raksturotu sadarbību ar partneriem muzeja meta tapšanas gaitā?
2. Kādi
   bija šī konkursa būtiskākie izaicinājumi?
3. Kā ar
   šo projektu ir izdevies pārskatīt muzeja koncepciju Latvijas kultūras kontekstā?

David Adjaye, Adjaye Associates

1. Sadarbība bija būtiska, sniedzot skatu uz vietu.
Iesaistot vietējos arhitektu, tas it kā savā veidā «dāvā acis uz šo pilsētu». Mums
tas bija nenovērtējami, jo AB3D mums palīdzēja, kad testējām idejas vai
devāmies nepareizā virzienā, vai šķita, ka ideja varētu nestrādāt. Sadarbību vērtējam
ļoti pozitīvi. Šī nebija radoša sadarbība, tomēr viņi bija mūsu «acis un ausis»,
viņi «pārvērta mūs par latviešiem».

2. Galvenais, ar ko šis konkurss atšķiras no citiem ir publiska
prezentācija — tas ir ļoti neparasti. Iepriekš neesmu tā darījis. Parasti darbs
sākotnēji tiek rādīts tieši žūrijai un tikai pēc tam publiski. Tas ir kas
jauns. Iespējams, ka tas ir ļoti labi, jo šī ir publiska ēka. Ir sajūta kā
arhitektūras festivālā tā vislabākajā nozīmē. Radoša sadarbība ar vietējiem
arhitektiem nesanāk, jo parasti konkursos ir maz laika, un tas nav iespējams
praktisku un finansiālu apsvērumu dēļ bieži lidot no Londonas uz Rīgu.

Peter St John, Caruso St John
Architects

1. Domāju, ka sadarbība bija ļoti laba. Jāsaka gan, ka,
piekrītot piedalīties konkursā, mums netika pateiks, ka būs jāsadarbojas. Laika
grafiks, kas tika dots projekta izstrādāšanai, nebija ļoti garš (2,5 mēneši).
Tas ir ļoti intensīvs, īss periods, lai varētu izveidot labu sadarbību ar kādu,
ko nepazīsti. Tas nav iespējams, ja ir vēlme labi sadarboties un uzticēties
šajā delikātajā procesā kādam, kuru nekad neesi saticis. Ir nepieciešami
vairāki mēneši, lai viens otru iepazītu un uzticētos viedoklim un lēmumiem.
Kopīga sadarbība ir ļoti jūtīgs process. Šādos apstākļos mums bija jāakceptē
fakts, ka mēs uzņemamies procesa vadību, citādi mēs nevarētu tikt galā. Mārtiņš
Jaunromāns un Māra Ābele bija mūsu kritiķi, kuri piedāvāja idejas un
ieguldījumu par darbu, ko mēs veicām dažādās procesa stadijās. Tas bija ļoti noderīgi,
jo citādi mēs nesaprastu situācijas ietvaru. Mums bija tikšanās darba procesa
vidū, un Māra runāja par risinājumu, kuram būtu jādarbojas arī tad, ja viss
teritorijā plānotais netiek īstenots. Mārtiņš ieteica izveidot siluetu līdzīgi
kā jūgendstila ēkai, kura atrodas netālu. Šādas sarunas paliek atmiņā. 

2. Muzejas atrodas vietā, kuru mēs nezinām. Parasti mēs
piedalāmies konkursos pilsētās, kas mums ir labi zināmas. Tādēļ šī sadarbība
beigās bija nozīmīga, jo citādi konkursa piedāvājums būtu savādāks. Tas bija
lielākais un grūtākais izaicinājums, jo mums nav pilnīgas izpratnes par
kontekstu. Tādēļ bija vajadzīgi draugi, kuri to izskaidroja. Otrs izaicinājums
bija novietne, kas ir bez konteksta, klajā laukā, ko tikai nākotnē ir paredzēts
attīstīt. Tas ir fundamentālā pretrunā ierastai praksei — muzeja novietnēm, kas
ideālā gadījumā ir pilsētas aizņemtākajā daļā. Šī novietne šķita nedaudz par tālu.  Šīs lietas bija jāpieņem un jāvērš pozitīvā
virzienā.

3. Nav iespējama tāda lieta. Māksla vienmēr attīstītās.
Šobrīd notiek cīņa par arvien iespaidīgākām ēkām, kuras pilsētām var būt grūti
uzturēt ilgtermiņā. Tas ir izaicinājums.

Mārtiņš Jaunromāns, Jaunromāns &
Ābele

1. Sākotnēji uz sadarbības modeli skatījos ļoti skeptiski.
Šobrīd esmu mainījis domas un uzskatu, ka esam ieguvēji no šīs sadarbības. Lielākais
ieguvums, ka redzējām, ka Caruso St John
Architects ir tāds pats birojs kā mēs — ne labāki, ne īpaši citādāki. Mums
izveidojās radniecīga saikne, par ko pirms tam nevarēja nojaust. Biroja
darbinieki mani pierunāja uzrakstīt pieteikumu vietējo partneru atlasei, lai
gan pirms tam biju pateicis — nē, mēs to nedarīsim, mums tas nav vajadzīgs, jo
pats gribētu projektēt muzeju, nevis kādam palīdzēt. Mani pierunāja to darīt
tieši Caruso St John Architects dēļ.
Nejauši sanāca, ka Caruso St John
Architects bija izpētījuši visus pieteikumus un piedāvāja netērēt laiku
pārrunām. Tā vietā, ja mēs piekrītam, – tikties un jau runāt par sadarbību. Mēs
tam arī piekritām. Es nevarētu teikt, ka mēs bijām tehniskais atbalsts. Mēs
bijām līdzvērtīgi partneri. Mēs daudz stāstījām par Rīgu, kopējo situāciju un
arī tālakajā procesā, kas tapa arī uz šīs bāzes, mūsu norādījumi tika daudz
ņemti vērā. Konkursa projekts noteikti būtu citādāks, ja mēs nebūtu
piedalījušies. Gandarījums ir par to, ka abi Caruso St John Architects partneri (Adam Caruso, Peter St John) bija iesaistīti projektā. Mums abiem ar
Māru (Ābeli) tas bija ļoti interesanti, ka bija tieša saikne ar biroja
vadītājiem, vērojot viņu mijiedarbību, arī strīdus par risinājumiem,
salīdzinājumiem ar citiem konkursiem.  

2. Katrs muzejs ir citādāks. Arī šajā — šobrīd emocionāli
tukšajā vietā — novietne, debess puses ir strikti definētas, un tas viss,
protams, rada zināmus priekšnosacījumus, kas jebkurā gadījumā ir pamats
unikālam piedāvājumam. Nevaru sacīt, ka izteikti tika meklētas kādas inovācijas.
Drīzāk Caruso St John Architects
pieredze norādīja, ka jaunie meklējumi lielākoties ir vāji un pašmērķīgi. Mūsu
piedāvājums balstījās pārbaudītos risinājumos, lai gan gala rezultāts, protams,
ir unikāls konkrētajai vietai. Piemēram, liela uzmanība tika pievērsta
dienasgaismas risinājumiem. Par to es biju pārsteigts. Visticamāk, ja būtu
iespēja pašiem projektēt, tik lielu uzmanību tam nebūtu veltījuši.

3. Mēs katrā ziņā nemeklējām eksperimentus, kas nekad nav
bijuši. Vairāk balstījāmies uz pārbaudītām vērtībām. No tām tika radīta
koncepcija, kas ir jauna un oriģināla tieši šai vietai.

Jacob Kurek, Henning Larsen
Architects 

1. Domāju, ka tā ir izdevusies veiksmīgi. Mēs nebūtu spējuši
šo projektu veikt bez sadarbības partneriem. Mums ir sadarbības partneri visā
pasaulē, mūsu projekti ir galvenokārt ārpus Skandināvijas. Mums ir svarīgi
saprast kultūru, tās saknes un iezīmes – to, ko nevar nekur izlasīt.
Mums ir būtiski saprast arī pilsētu un ar to saistīto. Tāpat būtiski ir saprast
vietējās normas un noteikumus.

Darba
procesā viens no mūsu partneriem [Aleksis Birjukovs, MARK arhitekti] bija atlidojis uz divām garām darba sesijām [uz Kopenhāgenu].
Mums bija arī garas sarunas vairākas reizes katru nedēļu.

2. Domāju, ka no programmas un funkcionālā risinājuma
viedokļa izaicinājumu nebija, tomēr šis muzejs ir viens no pirmajiem
nozīmīgajiem kultūras objektiem pēdējās divdesmit, trīsdesmit desmitgadēs.
Tāpēc ir svarīgi visu izdarīt pareizi. 
Spriežot pēc konkursa nolikuma, konkursa rīkotāju un fonda attieksmes,
šis projekts ir nozīmīgs. Arī tāpēc bija svarīgi atrast vietējos partnerus, lai
varētu projektā ietvert Rīgai būtisko.

3. Es domāju, ka ir iespējams mainīt [muzeja koncepciju], ja
izvēlēsieties pareizo pieeju. Nemēģinot nevienu aizvainot, es domāju, ka Rīgai
ir nepieciešams kaut kas no ārpuses. Vietējie arhitekti jautā, kāpēc bija
jāaicina ārzemju kolēģi. Tas ir vajadzīgs līdzsvaram.

Svarīgi
arī, lai šis projekta nekļūtu par vēl vienu Gugenheima muzeja piemēru, kurš
izskatās lieliski fotogrāfijās, bet par kuru nevaram zināt, kā tas patiesībā
funkcionē, vai telpas ir izmantojamas, kādi ir muzeja izdevumi. Jāatrod
līdzsvars starp spēcīgu tēlu, ar ko identificēties, un modeli, kas strādā, lai
muzeju uzturētu. No vienas puses, muzejam jābūt ļoti izsmalcinātai kultūras
būvei. Tai ir jābūt kā mākslas darbam, kas rada ietvaru citai mākslai. No otras
puses, muzejam jābūt būvei cilvēkiem, lai viņi varētu nākt uz šo ēku, izmantot
to, reizēm bez priekšzināšanām un idejām, par to, ko gribētu redzēt. Iespējams,
tikai ar laiku apmeklētājiem varētu rasties priekšstats par mākslu. Būvei jābūt
atvērtai, jo tā ir domāta cilvēkiem. Muzejam ir jābūt nedaudz neformālam, lai
apmeklētājiem justos brīvi tajā iet iekšā. Ir jānojauc dažas robežas. Arī tas
ir izaicinājums. Tas ir ļoti smalks līdzsvars. Tāpēc ir būtiski, kā muzejs
iekļaujas pilsētas telpā.

Aleksis Birjukovs, MARK arhitekti

1. Jāsāk ar to, kādēļ vietējie arhitekti negribēja
piedalīties un viņus arī var saprast. Tā nav mūsu pieeja. Katram ir savas
pamatotas ambīcijas. Mēs tiecamies pēc pieredzes, kuru var iegūt no sadarbības.
Tā ir kolosāla. Tas apstiprinājās, strādājot pie konkursa. Nekāda sinerģija
neveidojās, mēs gan arī uz to negājām. Nemēģinājām iet ar radošiem
piedāvājumiem. Bija maz laika. Ne pārāk liela, tomēr plaša programma. Mums bija
trīs intensīvas darbnīcas — vienreiz Latvijā un divas reizes biju Dānijā. Fascinēja
biroja struktūra, kuru var adaptēt. Henning
Larsen Architects biroja modelis ir līdzīgs MARK arhitektu biroja struktūrai. Nav iespējams veidot vienotu
rokrakstu, ja ir vairāki partneri. Birojs ir jāizveido pēc atšķirīgiem
principiem. Tas vairs nav «butika» tipa birojs, bet gan birojs ar iespēju
attīstīties. Redzēt, kā to dara Henning
Larsen Architects, ir absolūti
unikāla pieredze. Atbalsts no mūsu puses ir bijis. Esam daudz sarakstījušies. Noderēja
mūsu izpratne par vietas kontekstu, klientu — kas viņi ir un ko viņi gaida.
Birojā visi ir atklāti cilvēki, esam ieguvuši jaunus draugus, kā arī nedaudz
vairāk atvērusies pasaule.  

2. Mans lielākais personīgais izaicinājums nebija radošais
process. Mēs zinām, ka ne jau mēs rasēsim visu, ko liks. Es redzu iespēju
mācīties. Lielākais izaicinājums būtu nodrošināt labu projekta vadību, kas būtu
mūsu un mana personīgā atbildība. Būt par komunikatoru starp to, kā pieraduši
strādāt viņi (Henning Larsen Architects)
un klients. Šobrīd klients ir izvēlējies savu būvprojekta vadītāju. Mēs tādā
ziņā esam arhitektūras daļas vadītāji, kuru pakļautībā būs inženieri,
būvkonstruktori. Tas ir ārkārtīgi interesants process no organizatoriskā
viedokļa.

Bija
interesanti vērot, kā viņi (Henning
Larsen Architects) nonāk pie rezultāta un mēģināt to kādā veidā ietekmēt.
Bija brīdis, kad risinājums izskatījās ļoti līdzīgs Salaspils memoriālam. Viņi
šo kontekstu nesaprot. Tādēļ bija nepieciešams izskaidrot, kāpēc šāds
risinājums nebūtu veiksmīgs. Es ļoti ceru, ka būs iespēja strādāt pie projekta,
kas mani interesē no procesa viedokļa, strukturējot ideju. Mums tas būtu jauns
līmenis, jo universitātē maz pieskārāmies biroja vadības tēmai.

3. Protams, ka šis risinājums mainīs uztveri par muzeju
Latvijā. Tas ir ilgi gaidīts projekts. Jebkurš projekts maina uztveri, arī Vītauta
Biekšas (Processoffice) Nacionālā mākslas
muzeja pārbūves projekts, par ko liecina muzeja apmeklētība. Arī privātā
iniciatīva ir jauns un veselīgs veids kā «flirtēt» ar valdību. Es mazāk domāju
par to, ka tam jābūt «Bilbao efektam», jaunam pilsēta simbolam. Drīzāk — pragmatiski
risinātam apjomam, kas var veiksmīgi funkcionēt un netiks pamests, nezaudēs
aktualitāti, būs nepareizi stilizēts. Muzejam ir jābūt dzīvīgam, jo kvartālā tam
ir visi priekšnosacījumi. Es ļoti ticu, ka ir jābūt bērnu izglītības
programmai, ar to var izveidot interesi nākotnē. Dzīvoju un strādāju šajā
rajonā — zinu, ka, ja būs šāda vieta — cilvēki uz turieni dosies. Ir
nepieciešams mākslu padarīt par ikdienas sastāvdaļu. Katru reizi brauciens uz
muzeju būs kā piedzīvojums.

Rainer Mahlamäki, Lahdelma &
Mahlamäki Architects

1. Mums ar MADE
arhitektiem ir bijusi ļoti laba sadarbība daudzos aspektos. Darbu uzsākām
Rīgā, nevis Helsinkos. Mums bija vairākas tikšanās Rīgā sākot jau ar pirmajām
skicēm. Varu apgalvot, ka projektā ir somu arhitektūras iezīmes no Lahdelma & Mahlamäki Architects un MADE arhitektu paveiktais. To varu teikt
gan par arhitektūru, gan arī pārējo procesu.

MADE arhitekti
lielā mērā bija atbildīgi par izpētes procesu. Ar viņu palīdzību tapa vairākas
projekta variācijas. Viņi sagatavoja gandrīz piecdesmit maketus. Tie gan visi
bija izstiepti, šauri apjomi projekta īpašās novietnes dēļ. Mēs neradījām
projektu Helsinkos un nesūtījām to vietējiem arhitektiem pielāgošanai vietējai
situācijai. Tādā veidā mēs nestrādājam.

Esmu
ļoti apmierināts ar darbu. Tikai beigās sapratām, ka mums bija maz laika, lai
izvēlētos vietējos sadarbības partnerus. Mans labs draugs, kurš Latviju ir labi
iepazinis, rekomendēja MADE arhitektus. Mēs viņiem piezvanījām no Helsinkiem
ceļā uz lidostu, sakot, ka tikšanās ir paredzēta tajā pašā dienā. Lielā mērā
šāda ir mūsdienīga sadarbības forma. Ja mēs uzvarēsim šajā konkursā, tālakais
darba process notiks Rīgā. Visticamāk mēs veidosim projekta biroju Rīgā, šeit
būs arī kāds no Helsinku biroja. Tāpat iespējams, ka kāds no Latvijas varētu
strādāt kādu laiku Helsinkos.

2. Šis bija īpašs konkurss. Telpu programma bija salīdzinoši
vienkārša, ja salīdzina ar citiem muzeju projektu konkursiem. Es domāju, ka
projekta novietne bija pārsteigums. Tai nav saiknes ar apkārtējo kontekstu.
Patiesībā ir grūti saprast, kāpēc tur būtu jābūvē muzejs. Mēs šo situāciju
izvērtējām, ņemot vērā vairākus būtiskus aspektus. Pirmkārt, šajā vietā muzejs
ilgu laiku būs vienīgā būve. Mēs veiksmīgi realizējām šo uzstādījumu. Otrkārt,
apkārtējo teritoriju apbūvēšana visticamāk būs fragmentāra, jo Rīgas pilsētai
nav iespējams pilnībā pārredzēt privāto investoru būvniecības aktivitātes.
Treškārt, pēc kāda laika apkārtējo teritoriju apbūve būs pabeigta. Mums bija
jāņem vērā šāda apkārtējo teritoriju evolūcija, kas ietekmē arī projekta
novietni. Parasti novietnes ir gandrīz pabeigtas pilsētas struktūras
sastāvdaļas. Šī projekta novietne bija ļoti sarežģīta. Mēs esam projektējuši
arī novietnēs bez konteksta.

3. Muzejiem ir patiešām nozīmīga ietekme uz vidi un pilsētas
dzīvi, arī Rīgā. Visās pilsētās, kurās uzbūvēti jauni muzeji, ir aktivizējusies
sabiedriskā dzīve. Tas būs lielisks Rīgas pilsētas dzinējspēks, ņemot arī vērā,
ka salīdzinoši nesen ir bijis Gugenheima muzeja konkurss Helsinkos, arī
Igaunijā, Lietuvā un Polijā ir muzeji. Ja šo projektu realizēs, tad tas kļūs
par vienu no nozīmīgākajiem muzejiem Baltijas jūras valstu kontekstā. Tas
piesaistīs gan ārvalstu apmeklētājus, gan turēs kopā vietējos cilvēkus. Tas būs
arī daļa no izglītības. Muzeji ir mūsdienu izglītības dzinējspēks.

Miķelis Putrāms, MADE arhitekti

1. Es domāju, ka daudz bija atkarīgs no veiksmes. Mums veicās
ļoti labi. Kā jau Rainers (Rainer Mahlamäki, Lahdelma & Mahlamäki Architects) stāstīja, galvenās sapulces
pārsvarā notika Rīgā. Mēs varējām piedāvāt pilnīgi visas idejas un
priekšlikumus. Protams, lēmumu pieņemšana bija viņu rokās. Tomēr tā atvērtība
un spēja uzsūkt un pārstrādāt mūsu piegādāto informāciju bija pārsteidzoša.

2. Mēs esam piedalījušies vairākos arhitektūras konkursos
Somijā. Vienā no tiem guvām atzinību. Mums šķita, ka esam aizķēruši kādu somu
arhitektūras konkursu godalgošanas stīgu. Savukārt somu birojs [Lahdelma & Mahlamäki Architects] ir
apbalvoti vairāk nekā divsimt konkursos, no tiem sešdesmit viņi ir uzvarējuši.
Izaicinājumam nav robežu. Ar gadiem ir iespējams vienīgi pilnveidoties.
Pilnveidot gan savu spēju izvēlēties, kādu informāciju rādīt, kā to pasniegt,
gan stratēģiski saprast, kuri aspekti ir noteicošie noteikta tipa konkursā. Tas
gan nav tik daudz izaicinājums, tā ir drīzāk atziņa.

Viens
no izaicinājumiem bija tieši, cik labi izvērtīsies sadarbība. To ir grūti
prognozēt. Sadarbības partnera izvēle notika diezgan strauji. Spēja «saķerties»
ar īsto partneri ir liela veiksme.

3. Man ir sajūta, ka muzejs ir tikai nosaukums. To, cik daudz
potenciālu ieliek būvē un kā tā ietekmēs sabiedrību, to nemaz nevar ierobežot.
Pašapziņas jautājums arī ir saistīts ar to. Ja muzeju realizēs, radīsies daudz
vairāk iespēju māksliniekiem sevi izpaust, viņi varēs justies piederīgi vietai.
Latvijā ir ļoti daudz talantīgu cilvēku, kas šeit nevar izpaust savs spējas un
varēšanu. Tāpat mūziķi brauc un koncertē ārpus Latvijas, jo viņiem te nav
vietas, kur atbilstoši dziedāt un spēlēt. Muzejs — tajā būs māksla, tomēr
tas būs arī pašapziņu veicinošs objekts. Tāpēc to nedrīkst uztaisīt par vāju.
To vajag pacelt iespējami augstu.

Willem Jan Neutelings, Neutelings Riedijk Architects

1.Tā ir interesanta ideja — sadarbības forma kā
priekšnoteikums. Es domāju, ja sadarbība nebūtu bijusi konkursa nolikuma
prasība, mēs visticamāk nebūtu to darījuši. Tas ir sarežģīti, jo jāsāk strādāt
ar nepazīstamiem cilvēkiem un ir grūti saprast, kāda būs sadarbība. Parasti,
kad mēs būvējām kādā citā valstī, mums vienmēr ir sadarbības partneris. Tomēr
arhitektūras radīšanas procesā tas ir daudz sarežģītāk. Arhitektūras konkursi
turklāt top ļoti īsā laikā. Mēs bieži saņemam piedāvājumus no citu valstu
jaunākiem arhitektiem piedalīties arhitektūras konkursos, un mēs parasti
atsakāmies.

Šajā
gadījumā pieredze bija ļoti laba. Mums ļoti veicās. Mums bija vairākas ļoti
labas kopīgas darba sesijas un skype
sarunas. Sadarbība ļāva labāk saprast projektu un situāciju. Es domāju, ka
kritiska attieksme pret mūsu projektiem arī ir ļoti laba. Projekts būtu bijis
citādāks, ja mums nebūtu sadarbības partneru.

Neesmu
pārliecināts, ka šis ir labākais veids, kā rīkot konkursus [sadarbība starp
ārvalstu un vietējiem arhitektiem]. Man šķiet, ka būtu bijis vērtīgāk aicināt
dažus arhitektu birojus no Latvijas piedalīties šajā konkursā. Šajā idejā
[sadarbībā starp ārvalstu un vietējiem arhitektiem] ir kaut kas koloniāls. Tā
ir mazliet dīvaina ideja. Rīgā ir daudz labu arhitektu, un es nesaprotu, kāpēc
viņi nevarētu projektēt muzeju. Vēl dīvains ir uzstādījums, ka drīkst projektēt
muzeju tikai gadījumā, ja kāds muzejs jau ir uzbūvēts. Vienmēr rodas jautājums,
kā rast iespēju strādāt pie sava pirmā muzeja projekta. Izvēle par labu atpazīstamiem
zīmoliem gan notiek bieži. Tas ļauj teikt, ka tāds un tāds arhitekts ir
izdarījis to un to.

Šajā
konkursā pozitīvi vērtēju, ka netika aicināti lielie arhitektu biroji, kā
piemēram, Zaha Hadid Architects vai
Frenks Gerijs. Tas jau ir daudz. Es domāju, ka komandu atlase bija veiksmīga.
Tomēr uzskatu, ka konkursa rīkotāji varēja izvēlēties vismaz divus birojus no
Latvijas un piecus no ārvalstīm. Ja izvērtē, piemēram, Beļģijas vai Francijas
konkursu rīkošanas pieredzi, parasti konkursos izvēlas vairākus jaunus
arhitektus, vairākus vietējos un ārzemniekus — dažādībai. Tas rosina
vietējos arhitektus būt konkurētspējīgiem, palīdz arī pacelt vietējo arhitektu
līmeni.

2. Malcolm
Reading Consultants ļoti veiksmīgi organizē konkursus, tāpēc nekāda īpaša
izaicinājuma nebija. Vienīgais neparastais aspekts salīdzinājumā ar citiem
līdzīgiem konkursiem ir publiskās prezentācijas. Parasti tās notiek tikai slēgti
žūrijas klātbūtnē. Es domāju, ka procesam izvēlētā atklātība ir izdevusies.
Domāju, ka to vajadzētu darīt biežāk. Iespējams, ka nākamais solis ir publiska
žūrija. Tomēr tas varētu būt ir visai sarežģīti.

Specifiskais
šajā konkursā bija novietne bez apkārtējā konteksta. Tā ir milzīga, tukša
teritorija. Novietne ir gara, lineāra, orientēta pret ziemeļiem un dienvidiem.
Ja mums būtu brīvāks pasūtījums, mēs būtu muzejam izvēlējušies citu novietni
teritorijā. Būtu bijis veiksmīgāk strādāt ar projektu jau ģenerālplāna [detālplānojuma]
līmenī.  Saprotu, ka novietnes izvēle ir
bijusi saistīta ar esošajā ģenerāplānā paredzēto publisko funkciju šajā vietā.
Šādas situācijas vienmēr ir sarežģītas. Tomēr domāju, ka risinājums ir
veiksmīgs.

3. Muzejs ir jaunā baznīca. Mēs vairs nebūvējam baznīcas.
Muzeji tagad ir vietas, kur cilvēki sanāk kopā. Kultūra saista kopā cilvēkus.
Mēs svinām kopā mākslu. Tā ir komunicēšana. Interesanti, ka muzeji šobrīd ne
tikai izstāda mākslas darbus, tajos noris dažādas aktivitātes, notikumi, ar
tiem ir saistīta izglītība. Muzeji kļūst par sociāliem centriem. Domāju, ka
muzeja esamība sabiedrībai ir ļoti būtiska. Muzejam noteikti ir jābūt kaut kam
vairāk nekā tikai ēkai, kurā tiek izstādīti tikai seni mākslas darbi. Tos nāk
skatīt varbūt tikai divas reizes mūžā – skolas ekskursijā un vēlāk atvedot
savus bērnus. Tāpēc aktīvi muzeji ir vispārīga muzeju attīstības tendence.
Dažreiz gan nav tik daudz kvalitatīvu mākslas darbu, ko izstādīt. Mākslas darbu
kvalitātes un rīkoto aktivitāšu proporcija reizēm mēdz būt neatbilstoša.
Saiknes starp mākslas darbu radīšanu un to izstādīšanu ir visai sarežģītas.

Brigita Bula, Brigita Bula Arhitekte

1. Man nebija nekādu šaubu par sadarbību. Man šķiet, ka svarīgi
ir nevis tas, ko no tevis prasa, bet ko tu vari sniegt, kā tu pats sevi
pozicionē.

Vienmēr
jāatceras par lielisko iespēju pateikt “nē” piedāvajumiem, kas tevi neinteresē.
Tāpēc es neredzēju nekādu pamatu uztraukumam par otrā plāna lomu. Man bija
skaidrs, ka es skatīšos ar atvērtām acīm uz sadarbības piedāvājumiem. Esam
tehniski spēcīgi, arī tas zināmos apstākļos var būt interesanti. Manuprāt,
sadarbības modelis ir ļoti labi nostrādājis. Es personīgi jūtu to, ka uz jautājumiem,
kas man būtu vēlreiz jāatkārto skolā, viņiem atbildes jau ir asinsritē. Tāpēc
mēs varējām nodarboties ar pilnīgi citām lietām nevis, piemēram, ar programmas
studēšanu. Tas strādā ārkārtīgi labi. Tāpat domāju, ka šāds modelis būtu
strādājis arī otrā virzienā – kad lielāki Latvijas arhitektūras biroji uzaicina
kādu sadarboties. Rezultāts ir ļoti labs, jo jūtu, ka tas darbojas.

2. Man personīgi lielākais izaicinājums bija klausīties un
pieņemt. Kompromiss nekad nav labs rezultāts. Tāpēc bija vērtīgi klausīties
tur, kur es skaidri zinu, ka viņi ir eksperti un uzdrošināties teikt, ja kaut
kas nav piemērots – idejas, krāsu palete un materiāli, to pielietojums, kas uz
latvieti “nestrādā”. Mēs galu galā projektējam latviešiem, par spīti
starptautiskajai ambīcijai.

Man
nebija nekādu šaubu par funkcionālo risinājumu. Lielākais izaicinājums bija vizuālā
estētika, kas mums nedaudz atšķiras. Vienlaikus domāju, ka mēs nonācām pie
spēcīga rezultāta, kas nav latviešu “baltais un atturīgais”. Tas vienlaikus ir
pieņemams man un arī viņiem [Neutelings Riedijk Architects]. Spēcīgs – balts,
melns, terrakota, zelts. Tas man arī patīk un bija pārsteigums.

3. Tas lielā mērā jau ir atbildēts konkursa priekšlikumā un
saskan ar manu viedokli par to, ka māksla tur ir galvenais. Lai gan būtiski ir
arī, kā līdz mākslai aiziet, kas notiek uz vietas un ka telpā nav viena
stacionāra izstāde, uz kuru aiziet apskatīties tikai vienreiz. Tā ir vieta,
ceļamērķis, kur aiziet, būt un pavadīt laiku. Man ļoti patīk Neutelings Riedijk
Architects piedāvājums. Tajā ir smalkums, pasakot, ka muzejā ir ne tikai
dažādas galerijas, kafejnīcas, restorāns un kinozāle, bet pastāv tieši
mainīgums un iespēja iesaistīt parku. Darba gan vēl pie projekta ir ļoti daudz.

Tom Geister, Sauerbruch Hutton

1. Man sadarbība šķita interesanta, jo bija iespēja
paraudzīties uz lietām no cita skatupunkta. Mūsu piedāvājums ne‑ikoniska ēka (non-iconic building) varbūt ir diezgan
radikāls vietai. Mums bija daudz sarunu par to, bet galu galā ir interesanti risinājumu
salīdzināt ar citiem projektiem. Esam pieraduši sadarboties ar vietējiem
arhitektiem, jo mums ir projekti Venēcijā, Londonā, Stokholmā un Helsinkos. Mums
vienmēr ir interesanti darboties citā
kultūrā. Mēs esam starptautisks birojs, kurā strādā arhitekti no dažādām
valstīm, tādēļ mūsu sākumpunktā jau daļēji novēršam kultūras atšķirības.
Ingurds Lazdiņš palīdzēja saprast vispārējos pilsētas, Latvijas un nacionālos
uzstādījumus, jo tas ir īpašs kontekstuālais ietvars. Vienlaikus gribējām
ievietot Latviju un Rīgu plašākā, starptautiskā kontekstā. Tas bija liels
izaicinājums.

2. Šis konkurss atšķiras no citiem, jo prezentēšanas process
ir atklāts. Tas mums arī patīk. Arhitektiem tā ir iespēja gūt sajūtu, ka esi
iesaistīts lēmuma pieņemšanā. Sadarbības sākumposmā tikšanās ar vietējo
arhitektu bija patīkama, jo vēlāk bija iespēja arī šeit atgriezties.

Ingurds Lazdiņš, Arhitekts Ingurds Lazdiņš

1. Man sadarbība (ar Sauerbruch
Hutton) nebija ieplānota. Varbūt citiem dalībniekiem sadarbība bija ieplānota,
skaidri zinot, ko grib, uz kādiem noteikumiem un tādēļ no citiem sadarbības
partneriem atsakoties. Es skatījos, kas man ir pieņemami. Ļoti interesanti bija
darbu prezentācijās vērot, ka katrai komandai sadarbība bijusi citādāka —
vieniem vietējā arhitektu komanda bija izdarījuši visu, otriem — atlasījuši
materiālus, citiem — pilnīgi citādāk. Manā gadījumā lielāko darba daļu izdarīja
un lēmumus pieņēma sadarbības partneri. Biju pie viņiem birojā, norisinājās
vairākas skype konferences par
radošiem risinājumiem. Es biju arī radošais, tomēr vairāk tehniskais
konsultants. Tā nebija līdzvērtīga sadarbība. Lai varētu runāt par līdzvērtīgu
sadarbību, abām pusēm vajadzēja sēsties pie «baltas lapas» un tad skatīties, kā
tas izvērstos. Šajā gadījumā bija Sauerbruch
Hutton koncepcija, modelis, savukārt es centos to ietekmēt, virzīt,
komentēt. Esmu apmierināts ar sadarbību un guvis vairākas atziņas. Sadarbība
man bija tehniski, nevis radoši interesanta — atsvaidzināju savas zināšanas un
pieredzi par ārzemju biroja darba tehnoloģiju, komunikāciju, idejas virzību pa
etapiem.

2. Katrs objekts, kas ir vismaz privātmājas vai saldējuma
kioska lielumā, ir izaicinājums arhitektam. Šoreiz izaicinājums ir valsts,
kultūras galvaspilsētā radīt kultūras objektu un iedomāties, kādu mēs to
gribētu redzēt 21. gadsimtā. Man likās cienījama un ļoti aizraujoša Sauerbruch Hutton koncepcija muzeja
piedāvājumam — radīt ne-ikonisku ēku [no-iconic
building]. Viņi apzināti neiesaistās tajā radošajā sacensībā, kuru varam
vērot jau no 20. gadsimta deviņdesmito gadu sākuma — pilsētām, muzejiem un
arhitektiem sacenšoties par aizraujošāko, sarežģītāko, skulpturālāko apjomu. Tā
arī ir viņu koncepcija. Ir milzīgs izaicinājums pateikt, ka mēs neiesaistāmies,
mēs dodam lielisku telpu notikumiem, ekspozīcijām, bet mēs nespēlējamies ar
formu.

3. Tas ir atkarīgs no žūrijas izvēles. Ja žūrija izvēlēsies
sarežģītu darbu, komplicētu formā un materialitātē — tad tas nebūs notikums.
Savukārt, ja žūrija izvēlēsies radikālu koncepciju, piemēram, tādu objektu, kas
nav ārišķīgs — tas varētu būt notikums. Atteikšanās no ārišķības varētu būt
būtisks solis. Ar ne-ikoniskumu varētu notikt līdzīgi kā ar Anda Sīļa
akustiskās koncertzāles projektu, kas bija vienīgais Eiropā un, iespējams, arī
pasaulē risinājums sadrumstalotam koncertzāles apjomam. Nav nevienas citas
koncertzāles, kas tāda būtu. Tas ir arī šajā muzeja konkursā — visi piedāvā
dažādus telpiskus risinājumus. Varbūt muzejs ir tāds, kura nemaz nav — ir tikai
muzeja iekšiene, kolekcija un telpa iekšā.

Kulapat Yantrasast, wHY Architecture

1. Mūsu birojs vienmēr sadarbojas ar māksliniekiem,
arhitektiem. Tā ir dabiska lieta. Mēs nevēlamies strādāt tikai ar savu ideju.
Mums vienmēr patīk saruna. Šajā gadījumā tā bija ar OUTOFBOX Architecture un ALPS.
Bija arī īstais temps. Ne vienmēr varējām par visu vienoties, bet uzticējāmies.

2. Izaicinājums ir tukšā vieta. Tikpat labi novietne varēja
būt arī mežā. Nav skaidrības, vai šī vieta tiks attīstīta kā modelī (tagadējais
kvartāla attīstības priekšlikums) — strauji, vai tomēr tā paliks tukša ilgāku
laiku. To varētu salīdzināt ar bērna nolikšanu nekurienē — kurš par to
rūpēsies, atbalstīs un spēlēsies? Mūs interesēja tieši vietas atvērtība un kā
tā savienos visu pārējo. Ja muzejs būs noslēgts, izolēts objekts, tad radīs
mazas, dārgas villas iespaidu, par kuru nebūs intereses. Tādēļ novietne ir
neierasta.

3. Šķiet, ka muzejs pats vienmēr ir kā māksla, tas tiek
radīts. Es domāju, ka muzejam ir jābūt daļai no nākotnes. Tai ir jābūt vietai,
kas cilvēkus sajūsmina, iedvesmo. Ne tikai māksliniekus, bet arī arhitektus,
dizainerus, modes māksliniekus, filmu veidotājus. Ir ierobežojoši domāt, ka
māksla vienmēr būs tāda pati, kā šobrīd. Māksla ir viena no komplicētākajām
lietām. Gleznas, kino, mode ir māksla. Muzejs ir māksla. Kā tas viss notiek
kopā? Es iedvesmojos no modes māksliniekiem, pavāriem, grafikas dizaineriem. Es
jūtu, ka tas svarīgi ir arī māksliniekiem. Tāpēc šo visu ir būtiski integrēt. Domāt
par konvenciālu galeriju un izveidot skaistu virsgaismu telpā ir labi un
nepieciešami, tomēr domāju, ka mums ir jāizveido cita vieta.

Es
ceru, ka mūsu piedāvājumā jūs to redzat un piekrītat, ka esam to veidojuši kā
centrmezglu — kā muzeju, uz kuru ir vēlme iet. Tas ir galamērķis, kur skatīties
vienu un to pašu gleznu atkal un atkal. Tas ir arī par satikšanos, performanču
vērošanu.

Pēteris Bajārs, OUTOFBOX Architecture

1. Sākumā mūs neviens nebija mūs izvēlējies sadarbībai [vietējo
arhitektu atlasē], jo atklājās, ka mūsu mājaslapa ārzemēs nav atverama, un
neviens nebija redzējis mūsu darbus. Bija pamatīga skepse. Artis Zvirgzdiņš iepazīstināja
ar wHY arhitektiem, kuri jau bija
sarunājuši sadarbību ar ALPS un Lindu
Zaļo. wHY bija sarunātas tikšanās
vairākos birojos. Nākamajā dienā tikāmies arī mūsu birojā, un tur viņi arī
palika, nemaz neapmeklējot pārējos.

Sadarbība
bija lieliska, jo katrs sūtīja savas idejas — kas viņiem šķiet un kas mums. Pie
risinājuma nonācām kopā. Protams, pēdējā brīdī bija kā filmā The Competition  — «I want bigger holes!» (Žans Nuvels). Mūsu
birojā nedēļu strādāja arhitekte no wHY.
Tas arī bija brīdis, kad mēs visaktīvāk darbojāmies. Pēc tam saziņa notika
virtuāli. Mēs katrs bijām savā laika zonā. Tas nozīmē, ka no rīta saņēmām
informāciju, pa dienu strādājām, vakarā sazvanījāmies un nodevām tālāk paveikto,
ko turpināja izstrādāt wHY. No rīta sazinājāmies
un turpinājām. Ideāls modelis — divdesmit četras stundas nepārtraukta darbība.
Bija dalīta atbildība arī, piemēram, noformējot: planšetes salikām mēs, wHY lika kopā bukletu. Attiecīgi viens
makets tapa Amerikā, otrs — Latvijā.

2. Izaicinājums bija ik pa brīdim atgādināt, ka mēs esam ar
ziemeļniecisku mentalitāti — ir lietas, kas darbojas Losandželosā un var
nestrādāt šeit. Pašā konkursā neredzēju neko tādu, kas būtu īpaši citādāks. Es
nejūtos tā, ka savā mūžā neesmu projektējis nevienu mākslas muzeju un tāpēc tagad
nevarētu uzprojektēt šo. Īpaši plānojumā daudzi risinājumi bija no mūsu puses,
mēs visu savilkām kopā. Kopumā īpašu izaicinājumu nebija.

3. Muzejs ir kļuvis mainīgs. Tas kļūst par interaktīvu
platformu, kurā pats piedalies. Tā nav tikai gleznu aplūkošana. Man pirms kāda
laika bija prieks, aizejot uz Nacionālo mākslas muzeju, kur otrajā stāvā bērni
pārzīmē Purvīti. Ir jābūt dzīvībai, nevis stīvām tantēm, kuras saka, ka šo vai
šo nevar aiztikt. Man šķiet, ka mums izdevās jau no paša sākuma izveidot
demokrātisku vidi, kur, piemēram, nav stīvi nodalīta auditorija, kas lielāko
daļu laika ir tukša. Muzejs ir dzīvs organisms — vairākas iespējas dažādām
aktivitātēm.