Pagājušajā nedēļā ar rezultātu paziņšanu noslēdzās starptautisks arhitektūras un pilsētbūvniecības konkurss kādreizējās Kimmelalusdarītavas kvartāla revitalizācijai Rīgas centrā, kurā tika sagaidīti priekšlikumi kultūrvēsturiski nozīmīgā industriālā mantojuma pārizmantošanai, papildinot ar jaunām ēkām un radot mūsdienīgu pilsētas kvartālu. Žūrija lēma nepiešķirt 1. vietu, pasniedzot vienu 2. vietas un divas 3. vietas godalgas.
Vēsture
Nedaudz atkāpjoties no paša konkursa tēmas, — vispārīgs vēsturiskais ievads. Kimmela (Kymmel) alusdarītavas pirmsākumi meklējami Vecrīgā, Mārstaļu ielā, 1815. gadā. Uzņēmumam un arī pilsētai attīstoties, ražotne 1850. gadā tika pārcelta pilsētas preifērijā — uz jaunceltajām telpām Bruninieku ielā. Tas esot bijis pirmais ar tvaiku darbināmais alus brūzis Rīgā.
Starpkaru periodā alus rūpnīca bija izaugusi līdz saviem tagadējiem apmēriem, aizņemot teju visu visu kvartālu starp Bruņinieku, Valdemāra, Stabu un Skolas ielām. Padomju laikā dažādos periodos tā bija gan alus, gan vīna, gan bezakoholisko dzērienu rūpnīca, kuras nosaukums arvien bijis Rīga. Pēc neatkarības atgūšanas — Rīgas alus, kopš 2001. gada — Kimmel Rīga, taču drīz arī bankrotēja.
2005. gadā tika rīkots arhitektūras konkurss, kurā par uzvarētājiem tika atzīts ievērojamās Štutgartes kompānijas Behnisch & Partner projekts. Tas bija pietiekami interesants un pilsētas kontektu respektējošs priekšlikums, taču līdzīgi vairumam t.s. «trekno gadu» lielo projektu liktenim, palicis tikai kā nereālā vīzija.
Kvartāla nozīmi vairo tā atrašānās vieta pašā Rīgas centrā. Un, protams, — kultūrvēsturiskais mantojums, — pirmsmodernisma laikmeta industriālās būves ir tās, ko šodien ļoti novērtējam, — tīkamo ķieģeļu arhitektūru, rūpniecisko estētiku. Kimmel kompleksa dominate ir kādreizējās graudu kaltes tornis ar zīmīgo skursteni augšā, taču telpiski ļoti iespaidīgi ir arī no ārpuses neredazamie velvju pagrabi pilno alus mucu uzglabāšanai.
Lai gan Rīgā pēdējo 15 gadu laikā ir pavīdējuši diezgan daudzi liela apjoma projekti, kuros tiek solīts izveidot kādu kvartāla lieluma pilsētbūvniecisku kompleksu, kuros komerciāla centra funkcija būtu apvienota ar pietiekami atraktīvu un izsmalcinātu (kvazi)publisko telpu, tomēr redzamie rezultāti ir visai vāji. Sporta pils kvartāla tapšana arvien šķiet visia nereāla. Varoņa/Barona kvartāls Cēsu ielas galā nav veiskmīgs ne arhitektūras, ne iekškvartāla telpas ziņā. Kādreizējais Turības kvartāls starp Dzirnavu, Blaumaņa un Tērbatas ielu — noteikti ievieš jaunas kvalitātes Rīgas centra pilsētas struktūrā, taču pagaidām ir īstenots tikai pa pusei. Tā nu iznāk, ka šai ziņā vienīgais vērā ņemamais piemērs Rīgā pēdējās desmitgades ir Berga bazārs, kas gan vairāk ir atjaunošanas un pārbūves projekts, kur jaunās arhitektūras daļa ir salīdzinoši niecīga. Tāpēc jo vairāk gribētos, redzēt mūsdienīgi pārveidotu, plaukstošu Kimmel kvartālu. Nule notikušais konkurss ļauj uz to cerēt, taču pavisam drošas ticības, ka arī šī vīzija neplaiks tikai vīzija, protams, nav.
Konkurss
Konkurss, kuru 11,5 tūkstoši kvadrātmetru lielajai teritorijai rīkoja kompānija MCITY 9, iespējams, ir viens no vislabāk sagatavotajiem nesenā laika Rīgas arhitektūras sacensību vēsturē, ko apliecināja gan veiktā vēsturiskā izpēte, gan balvu fonds un konkursam atvēlētais laiks — četri mēneši. Konkursā piedalīties tika aicināti visnotaļ cienījami biroji no Igaunijas, Dānijas, Vācijas, ASV un Lietuvas. Rezultātā no 11 iesniegtajiem konkursa darbiem, seši bija no uzaicinātajiem dalībniekiem.
Tomēr konkursa nosacījumi, nozīmīgā atrašanās Rīgas centrā, bet galvenais — sargājamā kultūrvēsturiskā mantojuma klātbūtne to vērta ļoti šarežģītu. Lai gan galvenās kompleksa ēkas konkursa dalībnieku priekšlikumos tiek saglabātas, pret citām konkursa dalībnieki izturējušies dažādi. Gala rezultātā žurija lēma pirmo vietu nepiešķirt, pasniedzot vienu 2. vietas un divas 3. vietas godalgas.
Godalgas
- 2. vieta — Schmidt Hammer Lassen Architects (Dānija) — 20 000 eiro
- 3. vieta — Zaha Hadid Architects (Lielbritānija), SUDRABA ARHITEKTŪRA, ZALA Landscape — 10 000 eiro
- 3. vieta – DO ARCHITECTS (Lietuva) – 10 000 eiro
- Veicināšanas balva — Henning Larsen Architects (Dānija), MARK — 3 000 eiro
- Veicināšanas balva — Lauder Architects, Ainavu projektēšanas darbnīca Alps un Sarma & Norde Arhitekti — 3 000 eiro
Organizatori pauda apņemšanos, ka uzsāks sarunas ar 2. vietas ieguvējiem. Privātās sarunās ar žūrijas locekļiem noskaidrojās, ka neviens no priekšlikumiem nav pilnībā apmierinājis pasūtītājus un žuriju, taču attiecībā uz kvartāla kultūrvēsturisko daļu, vecās alus rūpnīcas mūsdienīgu transformāciju par favorītu tika saukts ar trešo vietu novērtētais darbs, kura autori izrādījās SUDRABA ARHITEKTŪRA.
Žūrijas vērtējumi
2. vieta — Schmidt Hammer Lassen Architects
Projektu ar devīzi GW181 žūrija novērtēja kā interesantāko no iesniegtajiem konkursa priekšlikumiem, kurā profesionāli skaidri pasniegta radošas arhitektūras ideja, kas veiksmīgi integrēta apkārtējās pilsētvides kontekstā, īstenojot pārdomātu funkcionalitāti gan plašajām publiskajām telpām ielas līmenī, gan racionālā biroju plānojumā. Projekta autori ar iekškvartāla arhitektonisko estētiku un vienu atvērtu un vienu segtu pagalmu ar stikla jumtu radījuši īpašu un uzstādītajam uzdevumam atbilstošu atmosfēru, kura var kļūt par unikālu, ikonisku un pievilcīgu vietu Rīgā. Otrreiz pielietoto ķieģeļu un laikmetīgu [biroju funkcijai raksturīgu] fasādes materiālu kombinācija nodrošina iespēju nolasīt kvartāla atšķirīgo, industriālo vēsturi (eksponējot bijušās ražotnes dūmeni kā vietzīmi). Augšējo stāvu fasādēm panākta apjomu daudzveidība ar izvirzījumiem un ierāvumiem, kas veido relatīvi vieglu kopējo būvapjoma uztveres efektu. Arhitektūras koncepcija lielā mērā balstīta uz augšstāvu ritmiku, interpretētu kvalitatīvos metāla materiālos un apakšstāvu «ķieģeļu stila» faktūru un formu sajūtas acu uztveres līmenī. Gar Kr.Valdemāra ielu piedāvātās segtās arkādes veido ielas paplašinājumu, kas ļauj amortizēt gājēju un kvartāla lietotāju plūsmu intensitāti.
3. vieta — Zaha Hadid Architects, SUDRABA ARHITEKTŪRA, Zala Landscape Architects
Konkursa ietvaros labākais kvartāla vēsturiskā mantojuma renovācijas priekšlikums, kurā redzama autoru izpratne, profesionalitāte un spēja projekta ietvaros piedāvāt pilsētniekiem un kompleksa lietotājiem augstvērtīgu vidi ar augstu pievienoto vērtību. Šobrīd atbilstoši vispārpieņemtajai pilsētvides kvalitātes filozofijai, kvalitatīva telpiskā situācija vēsturiskajā vidē attiecībā uz jaunbūvi tiek radīta ar mūsdienu formas, plaknes un līnijas izpratni, bet ar vienu noteikumu — ar iederību vēsturiskās vides kontekstā. Piedāvātais Valdemāra un Stabu ielas apjomu atvērums, ar izteiksmīgu ieeju kompleksa teritorijā, veido savdabīgu, funkcionāli veiksmīgu stūra akcentu. Lai gan jaunbūvējamā apjoma veidols ir arhitektoniski skulpturāls un izteiksmīgs, tam pietrūkst lokālā, regionālā konteksta un novietni interpretējošās individualitātes, tas tikpat labi varētu atrasties jebkurā citā pasaules pilsētā. Milzīgās plūstošās formas ķieģeļu pārkares būtu problemātiskas ekspluatācijā un nepiemērotas reģionālā klimata apstākļos. Nevar noliegt arhitektoniskā risinājuma kā tāda profesionālo kvalitāti.
3. vieta — DO ARCHITECTS
Projekta priekšlikuma veiksmīgākais piedāvājums ir segtais pagalms ar ielas līmenī izvietotu publiski pieejamo food court funkciju. Pagalms ir viegli pieejams no koplietošanas telpu grupām un veiksmīgi turpinās ar konferenču telpām. Iekškvartāla publiskā telpa ar amfiteātri, virzoties no kultūrvēsturiskā mantojuma zonas uz jauno biroju ēku daļu, palīdz organizēt iekškvartāla līmeņu starpību, radot kvartālam īpašu sinerģijas klātbūtni. Valdemāra ielas paplašinājums un piedāvātā ieeja kvartālā tiešā Stabu ielas krustojuma tuvumā ir funkcionāli veiksmīga un darbojas kā apmeklētājus “ievelkošs” telpisks risinājums. Būvapjomu slīpās virsmas ir arhitektoniski interesantas un kontekstuāli atver teritoriju, veidojot simbolisku formu, laikmetīgā arhitektūras valoda ar stiklotām sienām ēku augšējos stāvos uzskatāmi atspoguļo biroja funkciju. Taču pilnīgi nepieņemami ir Krišjāņa Valdemāra un Skolas ielu stūrī izvietoto apjomu formas risinājumi, kas disonē ar pilsētas vēsturiskā centra jumtu ainavas raksturu, neraugoties uz veiksmīgo plānojumau, kas paredz gan skatu koridoru uz iekškvartāla telpu, asējot to uz rūpnieciskā mantojuma telpisko elementu — rūpnīcas dūmeni, gan vienlaikus ar būvapjomu fiksējot ielu stūri, kas būtiski perimetrālās kvartāla apbūves struktūrā. Diemžēl projektā maz uzmanības pievērsts vēsturisko ēku renovācijas potenciālam, kvartāla unikālais raksturs nav pilnvērtīgi izmantots, piemēram, atbalsta mūris gar Bruņinieku ielu ir vēsturiska vērtība un nav aizstājams ar plašu stiklojumu pazemes līmeņa izgaismošanai.
Veicināšanas balva — Lauder Architects, Ainavu projektēšanas darbnīca Alpsun Sarma & Norde Arhitekti
Korekta attieksme pret kvartāla vēsturiskā mantojuma kvalitātēm, veidojot apbūvi ap «vēsturisko pagalmu», saglabājot arī kultūrvēsturisko vidi Bruņinieku un Valdemāra ielu stūrī. Rīgas perimetrālai apbūvei raksturīgā stūra akcents — ieeja kvartālā Stabu un Valdemāra ielas stūrī funkcionāli veiksmīgs, bet arhitektoniski diezgan formāls radot nevajadzīgi sadrumstalotu un nereprezentatīvu koptēlu. Publiski pieejamās telpas pie ielām divos stāvos — nenoliedzams publiskās ārtelpas kvalitātes rādītājs. Apjomu kārtojums dažādu leņķu savērsumos, rada nedaudz haotisku kvartāla iekštelpas kopiespaidu. Jaunās apbūves leņķī izvietotie terasveida apjomi iekškvartālā neiederas vēsturiskajā struktūrā, it īpaši jau kā mazstāvu koka apbūves fona apbūve.
Veicināšanas balva — Henning Larsen Architects, MARK
Veiksmīgs piedāvājums veidot trīs pagalmus ar dažādām noskaņām, saglabājot ražotnes dūmeni. Ielas līmeņa telpa funkcionāli atraktīva un variabla ar kvartālam raksturīgā industriālā mantojuma atmosfēru. Ieeja no Valdemāra un Stabu stūra kopā ar vairākiem ieejas mezgliem pret Valdemāra ielu rada labu saikni ar pilsētvidi, taču pārāk lielais un formāli vienveidīgais ķieģeļu lietojums fasāžu un jumta apdarē rada smaganēju kvartāla koptēlu. Korekta attieksme pret vēsturiskajām ēkām. Funkcionāli veiksmīgs un racionāls biroju telpu risinājums.
Teksts: Artis Zvirgzdiņš
Kopš kura laika Rīgā konkursus rīko ārvalstu kompānijas? Saprotu, ka Eiropā prasa, lai durvis jeb tirgus būtu plaši atvērts, lai vietējiem nebūtu jāuztraucas kur likt lieko naudu. Daudz labāku rezultātu varētu panākt vietējos Būvvaldes ierēdņus nomainot pret ārzemniekiem, protams, maksājot rietumu algas. Būtu daudz kvalitatīvāk. Vietējos kritiķus varētu nomainīt visnotaļ cienījami ārvalstu kritiķi – un arī – uzlabotos kvalitāte. Visnotaļ cienījamos vietējos birojus varētu nomainīt ar visnotaļ cienījamiem lietuviešu un igauņu birojiem. Visbeidzot – visnotaļ cienījamos ministrus un to padomniekus varētu nomainīt uz visnotaļ cienījamiem skandināvu politiķiem. Mēs pat varētu tādā veidā kļūt par visnotaļ cienījamu valsti, pirms tam gan… Lasīt vairāk »
Klikšķinot cauri pievienotajiem attēliem un, vēl nezinot, kurš ir vaininieks, pie S&N un Lauderu bildēm nebija šaubu – šī ir latviešu komanda. Domāju, ka labāka Rīga meklējama godīgās un veiksmīgās sadarbībās, kur vietējo zināšanas un Eiropas radošums un veiklība. Vēlreiz Ugh..
paturpinot pašam sevi – protams, ka neba mūžīgi mūžos paši sev kurpes nemācēsim sasiet, bet tā vietā, lai lepnībā boksterētu, ir labi atvērties un pastrādāt kopā ar kādu, kam sanāk, vai ne? 😉 Paņemt tās labās drupačas no katras sadarbības, paturēt sev, un, kad vajag, tad VOILA – pēkšņi visas kārtis jau ir rokās!
Parasti nācēji paņem visu kukuli un drupačas rūpīgi saslauka un ietin tūtiņā. Audzināšana , saproties. Kam te tā īsti ir sanācis? Kas inovatīvs radies? Kāda pievienotā vērtība ar kuru lepoties? Par atvēršanos. Nu atvērāmies ES – dabūjām aizklapēt ciet rūpnīcas, Natura 2000, fondus, kurus 80% izmantojam apmācot klūdziņu pīšanām līdzīgas nodarbes. Domā ES jefiņi, viņiem vajag vēl kādus konkurentus? Tagad atvērsimies arhitektūrā un ielaidīsim dāņus, vāciešus, britus. Domā viņi paprojektēs un aizies? Aha. Viņi Tavus zābaciņus sev paņems un atstās ar kurpjšņorītēm rokās un vienā plīša krekliņā. Vispār brīnos par kopējo naivumu, arvien mēģinu izberzēt acis un pamosties. Kā vietējs… Lasīt vairāk »
Nav runa par acu izskrāpēšanu. Es par to, ka ir redzama kvalitāte VIŅU darbos, un manāms tās trūkums daudzos mūsējos. Un pilsēta, kurā dzīvojam, daiļāka un ērtāka taps, ja necentīsimies savākt visu sieru un projektēt provinciāli. Skaidrs, tas apēdīs mūsu darbu un daļu ienākumu, bet redz kā jaunie jau savu potenciālu steidz realizēt ārzemēs, sadarbībā ar arhitektiem, kas levitē sprīdi virs. Un tie ir tie, kas atgriezīsies un dabūs visu kumosu. nevis tie, kas aizžņaugtām dūrītēm sargās savus pāris grašus, beigu beigās upurējot lielu daļu vides, ko lietojam. Kas liedz latviešiem bāzt kāju durvīs un uzvarēt starptautiskos konkursos? Nemākam vienkārši.… Lasīt vairāk »
Par mācīšanos. Bija atbraucis Rems Kolhāss. Izstrādāja perfektu pētniecisku darbu un labu projektu LMM. Ko mēs? Mums galviņās kaut kas sagriezās, apvilkām bērnudārzu audzēkņu puskortelenītes un devāmies baņķieru pavadā un atradām tizlāko vietu Rīgā. Pieeja – Rems Kolhāss un mēs. Ko iemācījāmies? Neko. Uzkāpām kārtējo reizi grābeklim. Birznieka Upīša. Nu viss eleganti vienāds, pie vienas vietas britiem Rīgas smalkumi. Te tas pats. Bija tāda grāmata – Dzimtais akmens – pirms ko vispār projektēt – vajadzētu izlasīt. Kāpēc nesanāk starptautiski konkursi? Tāpēc ka jādomā. Arhitektūra rodas domājot. Domāšana ir garš process. Ko mēs? Iemetam acis žurnālos, pa bišķi no šitā, bišķi… Lasīt vairāk »
Miķeli, nevaru nepiekrist tevis rakstītajam, bet arī neredzu pretrunas tam, ko saki tu un es. Patiesība ir tur, pa vidu! Zinu tos jaunumu meklētājus un inovētājus. Tādi ir tirgus apstākļi, kad vajag, lai kāds, kas māk, izdara kaut ko, par ko ir pārliecināts. Personīgi, es kā tips arī mīlu daudz pārdomāt un funktierēt un mēģināt nonākt pie atbildes pats, nevis ņemt gatavu recepti, vai bildi, un pareizā vietā izmantot. Bet, notiek tas, ka savā Dieva mierā nekad līdz rezultātam nepaspēju nonākt, jo vienmēr ir kāds, kas izdara ātri, pareizi un smuki. Es ar savām zinātnieka ambīcijām varu iet un …… Lasīt vairāk »
Eiropas bračkas, kas pie mums iepeld ar paceltām burām, ir 2.šķira. Nezin kurš paaicināja Remu Kolhāsu, bet nu tā bija viena dāvana, arī Gunārs Birkerts un arī Anda un kolēģu Akustiskā koncertzāle. Ingurds – villa Lielupe. Ar to šobrīd saraksts noslēdzas. Tātad 3 latvieši un 1 ārzemnieks, izcils ārzemnieks. Vajag palasīt Rema grāmatas, lai saprastu, ka Arhitektūra rodas par to daudz domājot, analizējot un rakstot grāmatas. Latvijā vienīgais kas pievērsās teorētiskam diskursam bija I. Strautmanis. Ko ar to gribu teikt? Tev vajag uzprojektēt tikai vienu izcilu ēku mūžā, ja sanāks divas super. Ja gribi ko vairāk, jāiet Kolhāsa pēdās. Latiņai… Lasīt vairāk »
Eiropas bračkas, kas pie mums iepeld ar paceltām burām, ir 2.šķira. Nezin kurš paaicināja Remu Kolhāsu, bet nu tā bija viena dāvana, arī Gunārs Birkerts un arī Anda un kolēģu Akustiskā koncertzāle. Ingurds – villa Lielupe. Ar to šobrīd saraksts noslēdzas. Tātad 3 latvieši un 1 ārzemnieks, izcils ārzemnieks. Vajag palasīt Rema grāmatas, lai saprastu, ka Arhitektūra rodas par to daudz domājot, analizējot un rakstot grāmatas. Latvijā vienīgais kas pievērsās teorētiskam diskursam bija I. Strautmanis. Ko ar to gribu teikt? Tev vajag uzprojektēt tikai vienu izcilu ēku mūžā, ja sanāks divas super. Ja gribi ko vairāk, jāiet Kolhāsa pēdās. Latiņai… Lasīt vairāk »
Tas nozīmē, ka vietējā arhitektu sabiedriskā organizācija ir veikusi virkni darbību, kuras var traktēt kā būvnieku ne arhitektu interešu lobēšanu. Vai runājot spiegu valodā – pie mums ir ieperinājies KURMIS vai KURMJU GRUPA, kurš intensīvi strādā uz būvnieku un attīstītāju interesēm. KURMIS vai KURMJU GRUPA acīmredzot domā tikai par savu personīgo kabatu un publiskajā telpā jau vairākus gadus sadarbojas ar būvniekiem tieši tandēmā un zem tiem, kamēr citi krusto šķēpus konkursos, kurmis vai kurmji pilda savas kabatas un maina likumdošanu, pārstāvot “itkā” arhitektu intereses. Atliek ielūkoties lielākajos publiskajos pasūtījumos, lai redzētu personālijas. Jāsaprot ka Kurmju radītais kvalificējas kā Būvniecība, ne… Lasīt vairāk »
Iespējams dažiem tas ( būvnieku-ģenerāļu un arhitektu kopējas intereses) liekas patiesība- arhitekta vieta un misija, nav obligāti jābūt ļaunprāšiem, esošajā stāvoklī pieņemu tuvredzība , šaura spēles laukuma uztveršana, un tā rezultātā muļķīgu lēmumu pieņemšana var radīt daudz lielākas ziepes nekā apzināta ļaunprātība, jo apzinātu ļaunprātību tomēr vada saprāts un saprātam piemīt risku – ieguvumu analītiskās spējas, sev gluži kājās nešaus, atšķirībā no muļķības.
Ja zīmēsi to, kas derīgs būvniekam-ģenerālim un nevilksi laiku( ar idejām, variantiem, piedāvājumiem, inovācijām un citām laiku un resursus noēdošām atrakcijām), tad jau nabadzība pie durvīm neklauvēs, tikai protams tā būs būvniecība, nevis arhitektūra.
Nu nedomāju par konkrētā kadru intelektuālo potenciālu, uzkonstruēt šādu shēmu, kur paši paliks par beztiesību kambarsulaiņiem būvniekiem-ģenerāļiem, pirmkārt tā ir šaušana sev kājā, būvnieks pie šāda “rasklada” var arī par nepaklausību šamos izmest pāri bortam, kaut kādā mirklī( un iedomājies ka Tu esi fabrika ar tās izdevumiem), un uzaicināt paklausīgākus vietējos,leišus, igauņus, poļus, jūdus utt… Pieņemu tā ir lieliska spēle no būvniekiem-ģenerāļiem, un to bekupojošiem lobijiem lēmējorganizācijās( pasaulē valdošo trendu pārņemšana savā tirgū), kurā aiz BIM, ISO, izmaksu prognozējamības utt., to visu balstot loģiskos argumentos( noklusējot pretargumentus), redz kā gadās Jūsējiem: “s…dīgi projekti, neparedzamas izmaksas, neparedzami termiņi”, un it kā… Lasīt vairāk »
Parasti shēmu radītāji domā īstermiņā – un tas ir saprotami – arhitekta radošais mūžs ir ap 20 gadu no 40-60. Parasti shēmu radītājus neinteresē kopējais labums, bet sava biroja izdzīvošana un peļņa. Parasti shēmas sev pamato ar racionāliem argumentiem. Būvniecībā figurē racionalitāte – kā lētāk, ātrāk, un ar lielāku peļņu. Arhitektūrā – gan racionalitāte – prāts, gan mākslinieciskums – emocionalitāte, sirds sfēra. Faktiski saistīšanās ar lielajiem būvniekiem ir dabiska nearhitektiem, jo var sist plaukstiņpolku ar būvniekiem – ātrāk, lētāk un ar peļņu. Šie mūsējie nav arhitekti, Ben Solo, tie ir būvnieki. Un shēma ir ļoti racionāla, ar daudzām sastāvdaļām un… Lasīt vairāk »
Padomju perioda blaknes novērojamas tieši Tavā argumentācijā. 1. Aprakstītā tendence uz Design&Built novērojama visā pasaulē – un jūs taču vienmēr esat satraukušies, ka LV neiet kopsolī, tagad, kad ejam, atkal nav labi? 2. Pavisam normāli ir investoram definēt kāda X projekta kopējo budžetu, piem 25 mio un nolīgtajai komandai arī prasīt to izpildīt un, ja beigās sanāk 26 mio, tad vainīgais arī netrāpīto mio maksā no savas kabatas. Māki tā uzprojektēt un nomenedžēt pasākumu? ja nē, tad arī ieņem savu vietu piramīdas vidusdaļā versus apceri “no sirds” projektēšanas laikus.
Visi Labie Lielie Arhitektūras darbi pārsniedz budžetu. Elbas filharmonija pēdējais piemērs. Arī Nacionālā bibliotēka. Pārsniegtu arī Akustiskā koncertzāle, jo: 1. Oriģināldarbam nav precedenta – tas nav logi nobīdās 13.variants. 2. Jauni arhitektūras risinājumi prasa vēl nelietotus tehniskus risinājumus. 3. Brīdī kad arhitekts neiet būvnieka pavadā, bet attīsta savu ideju – cena aug. Iet runa par sabiedriskām ēkām – Arhitektūra pilnīgi pamatoti dedzina naudu, tā tas ir visur pasaulē. No privāta skatupunkta – tieši tāda pieredze – un pasūtītājs ja viņam visu izliek uz pirkstiem parasti saprot. Arhitektūra vai budžets – vienmēr zaudē budžets – un tas Rietumos ir 100% garantēti.… Lasīt vairāk »
Rietumos visām nopietnām sabiedriskām ēkām ir arhitektūras konkursi ar termiņu 6-12 mēneši un vairākām kārtām + uzvarētājs paņem pilnu būvprojektu. Un tad varbūt pieslēdzas Design&Build tieši lai nebarotu taukos būvniekus, jo nekādas atkāpes no arhitekta izvēles nenotiek, arhitekta izvēle ir it visā – līdz pat pēdējai skrūvei. Pie mums būvnieks diktē risinājumus sava budžeta ietvaros – tā kā Fail – letiņu arhitektu īpašais ziepainais ceļš. Vismaz līdz šim, viss kas noticis ir lētāk, lētāk un līdz ar to A la Gīnke Liepāja rezultātā, nerunājot par Stradiņiem.
P.S. Wettbewerb Aktuell – vācu žurnāls par konkursiem – nekur, nekad nestartē būvnieks + arhitekti. Tikai un vienīgi arhitekti un balvas ir pieklājīgas. Tā kā arhitektu piramīdas dalījums izveidots mākslīgi, tikai un vienīgi lai iznīdētu konkurenci citu arhitektu puses. Tu taču galīgi neizskaties pēc Kurmja?
P.S. Starp citu, Kurmju darbošanās kvalificējās kā apzināta konkurences ierobežošana, priekšrocību radīšana sev un savām kompānijām un demokrātiskās valstīs par to soda ar attiecīgu soda naudas uzrēķinu. Un padomju domāšana izpaužas tieši šeit – mazā Partijas Politbiroja bailēs no konkurences ar jaunajiem arhitektiem, mazajiem birojiem brīvā Latvijas arhitektūras tirgū. Un tas saprotams, jo pat 30 gadus stāvējusi bise pie sienas var pēkšņi izšaut, vai ne? Ka netrāpa vēl 1.vietā. Design &Build labākais paraugs Latvijā, kur arhitekts aizstāvēja savas un sava autordarbs intereses ir Nacionālā Bibliotēka. Kaut kas no arhitekta līguma aizstāvošām pozīcijām ir iestrādāts likumdošanā? Tā lai visiem citiem nebūtu… Lasīt vairāk »
Nu, tad arī pelnīti atpūties, Tev ir maldīgs priekšstats par arhitektūras projektēšanu a la bezizmēra muca ar cauru dibenu. Man vēl pavisam nesen klientam bija jātaisnojas, ka neko nespējam prognozēt – tikko Francijā viņš bija runājis tikai un vienīgi ar arhitektu – ir skice, arhitekts nosaucis budžetu, pakaulējušies, paspieduši rokas un klients ieradies uz atslēgu pieņemšanu. Celtnieku un menedžmentu pat acīs nebija redzējis. Tava kompetence ir šādiem nosacījumiem atbilstoša? Ok, tas bija privāts gadījums ar 7 mio budžetu, bet jebkurš normāls investors, un runa iet par 98% gadījumu. vēlas prognozēt un kontrolēt budžetu nevis invovatīvi eksperimentēt un rezultātā bankrotēt. Par… Lasīt vairāk »
Nesaprotu par ko rīve ( тёрка). Ir diva veida pasūtītāji – privātais un valsts. Un ir likumdošanas īpatnības: 1. Privātais investors Francijā vai Latvijā vai Zimbabvē, ja uzticas arhitektam-būvniekam līdz 3-nāk ciparam aiz komata – super, karogs rokā. 2. Valsts nevar rīkot kopēju konkursu-iepirkumu par kādu objektu iekļaujot arhitekta pakalpojumus, jo saņems garantētu brāķi. To rietumvalstīs ir sapratuši un rīko divpakāpju konkursus, kur arhitekts piestāda arī orientējošo budžetu uz meta pamata. Tālāk jau notiek būvprojekta izstrāde un design&build, arhitektam paturot kontroli pār visu procesu. 3. Būvniecība nenotiek uz apdriskātas skices pamata ar būvniekiem kuriem, Buratīno deguns, kuri aidā – saberzēs… Lasīt vairāk »
Tavs FR gadījums jau ir tas pats design-build, kur arhitekts ir būvuzņēmējs-ģenerālis, zem kura līguma ir viņa paša projektēšanas darbi, būvniecība un būvniecības vadība. Tikpat labi, ja ir operatīvais piķis( līguma veikšanai), un potenciālais klients ,kas gatavs slēgt līgumu , par ģenerāli var kļūt jebkurš. Par to kas ir skice, protams ir interesants jautājums,tavā FR gadījumā iespējams ir savstarpējā uzticēšanās un godavārds un it sevišķi ja arhitekts ir ģenerālis ir skaidrs, ka s..ds netiks bezkaunīgi iesmērēts par konkrēto ciparu, tomēr tad arhitekta biznesam vismaz paralēli jābūt attīstītājam, lai būt iespēja šādu līgumu finansēt būvniecības laikā( un pieredzei šādu darbu veikšanā,… Lasīt vairāk »
Bez tā ko Miķelis minēja: 1. Pirmkārt vismaz man pret Rietumu stila design-build nekas pretim nav, kas arī vērojams augstāk, manā sarakstē. Tā ka iztiekam bez unificējošā ” Jūs abi”, iespējams Miķelis iebilst konceptuāli, es ne. Tas ka ar būvprojektu ( detalizāciju, inženiertīklu savietošanu utt..) nodarbojas zem būvnieka kāds cits projektētājs(vai pat pats būvnieks) ir OK, it sevišķi, ja izejas materiāls – ir pietiekoši detalizēts un tendera apraksti ir aprakstījuši visu, kā arī autoram ir autoruzraudzība pār šo procesu. 2. Nianse, es iebilstu pret LR “rasklada” design-build, jo autoram nav nekādu likumdošanas instrumentu, lai aizsargātu savu autordarbu, visu nosaka būvnieks,… Lasīt vairāk »
Miķelis ir par Design&Build Rietumu variantu ( LNB projekts ) , bet neatbalsta Arhitektūras nozagšanu vietējā Design&Build variantā. Piemēri: 1. LU Studentu pilsētiņa Torņkalnā – bez ģenerālā plāna konkursa – divas ēkas 6 stāvu 10m attālumā, un otrā pusē brīvs 100 m laukums. Bez arhitektūras konkursa. 2. Centrālā stacija. Muļķīgi konkursa nosacījumi un vietēji izslēgšana no konkursa. Rezultāts – nearhitektūra. 3. LMM. Vietējo izslēgšana no konkursa un atrašanās vietas izvēles. Rezultāts – Valsts reputācija zem grīdlīstes. 4. Stradiņi. Rezultātā centrālajam korpusam normāli piebraukt nav iespējams un izlaist pacientu, par arhitektūru nerunājot. 5. Liepājā. Koncertzāle. Bez komentāriem. Kaut kas nav kārtībā… Lasīt vairāk »
Benam. Neesmu nekāds D&B fans un lobētājs, vien saku, ka 1. “būvnieks” obligāti nenozīmē alkatīgu maitu, kas apjāj nevarīgo arhitektu un tautu, esmu pazīstams un strādājis arī ar visnotaļ patriotiskiem cunftes pārstāvjiem. Un katrs no viņiem var pastāstīt šausmu stāstu par slikti sagatavotu projekta dokumentāciju, nepieredzējušu vai, gluži otrādi, sertificētu “padomju laiku” arhitektu nekompetenci (reizēm arī alkatības radītu haltūru). Tad es ar šausmām iedomājos, kas notiktu, ja piepildītos Miķeļa maļamais par pēdējo likumā garantētām “tiesībām” un, vēlams, Satversmes preambulā ierakstāmām, no fenomenālās dzīvesziņas izrietošām “tirgus daļas” minimālām kvotām. 2. Ka “galvenais būvnieks” var būt arī arhitekts [FR gadījums un, ja… Lasīt vairāk »
Būvnieks vienmēr valsts iepirkumos ir maita, to Tev pastāstīs visi mūsu sugasbrāļi kas kontaktējuši ar RBS-SKALS piemēram, lai viņiem vieglas smiltis. Tihonovs tas patriotiskais bāleliņš, kurš tūlīt no valsts 11 Mio EUR grib izraut un Nacionālo būvnieku kompānija? Dokumentācija nav kārtībā, jo nav izveidota laba, kvalitatīvā normatīvā bāze un Sertifikācijas centra mēģinājumi spaidīt mazos birojus par LAD pieļautām kļūdām ir muļķīgi un padomju stila mēģinājums – darbošanās darbošanās dēļ, tāpat reklāmas lekcijas. Vajadzētu nevis mazos spaidīt, bet Lielos un Lielās sabiedriskās būves ņemt priekšā – to pašu Austrumu slimnīcu, JRT, Akropoli un LU. Bet tie jau savējie, vai ne. Atvest… Lasīt vairāk »
LR gadījumā par maitības dimensijas klātbūtni ģenerāļos 100% piekrītu. LR likumdošanā nav nekādu instrumentu meta (MBP) autoram iespaidot tālāko procesu – nekādu izņemot bezseguma parunāšanos. Reklāmas lekcijas LAS pirmkārt ir anahronisms ( tīkla informācijas apstākļos). Pieņemu OK būtu eksāmens. JRT vispār ir viens pikants pasākums , sākumā 5 mio, tad 17 mio, un visi iesaistītie jau tagad zin ka būs 27 mio. Fantastiska LR mācēšana nojāt naudu un iegūt funkcionāli puskropli. Piķi ta varētu atvest , bet ne jau nopelnītu arhitektūrā ( vismaz ne jau lai startētu kā ģenerālis-būvnieks, ko promotē Andis). Stāsts ir par LR valdošo tuvredzību, kur arhitektu… Lasīt vairāk »
Kā teica Mirttante: 27 miljoni , tur jau aunu var nopirkt jeb jaunu multiteātri ar koncertzāli uzbūvēt;-) Bet man kā vēsturniekam jāsaka: Loģika nav stiprākā latviešu puse, mēs vairāk pa gaisu grābstāmies, pa gaisu…
P.S. Interesanti ko Andis domā par JRT, Danas Reiznieces Ozolas knapā budžeta griezumā?
Kārtējo reizi varu tikai iebilst, ka mēs neesam unikāli un ignorēt arhitektus nav nekāda ekskluzīva Latvijas problēma.
Problēma ir tajā, ka vairumam nav mūsdienu pieredzes un ir ļoti ierobežotas iespējas šo pieredzi gūt. Tāpēc Andis un viņam svarā līdzīgie tiešām darītu svētīgu darbu, ja dalītos ar savu praktiskā projektēšanas procesa vadīšanas pieredzi (kāpēc ne semināru cikls to reklāmas semināru vietā)..
Andis pat ar Z-torņu fasāžu mezgliem nedalās, kur nu vēl ar pieredzi…Tu ko, maizīti te katrs savu ēd…
P.S.P.S. Saprotu ka Dārgās džīnu biksiņas ar Smiļģa auru un tikai šī šuvēja bija Hermaņa onkuļa iegriba. Tur ja budžets nav jātaupa – Džinsa ir modē un viss, izskatās ka Hermaņinkuls vēl arī Džinsu jaciņu ir izprasījis…
Par JRT: 1. Nepilnvērtīgs konkursa nolikums pēc kura projektēšanas izmaksas pieauga no 1 Mio EUR uz 2 Mio EUR. Tātad bija jāsludina faktiski jauns konkurss. 2. Nokavēti projekta termiņi. 3. Īpaša attieksme no VNĪA puses ar sekojošu projekta korekciju jau pēc saskaņošanas. 4. Būvizmaksas no 5 Mio EUR izaug līdz 27 Mio EUR tātad 5 reizes. Kas tad savu darbu nav izdarījis kā nākas? Normālā Eiropas valstī notiktu apspriede, būvprojekts tiktu ielidināts atkritumu spainī, 2 Mio EUR par būvprojektu piedzītu no arhitekta vai ierēdņiem un tiktu pieņemts lēmums par 27 Mio EUR celt modernu jaunbūvi, kas reprezentētu Laikmetīgo arhitektūru, iekļaujot… Lasīt vairāk »
Miķeli, tā taču ir LR, un tā taču ir Galliformes kārta. Quod licet Iovi, non licet bovi.
27 mio vecīt , pa lēto, taču tikai 3.5 KEUR/m2 ( salīdzini ar LNB vai LNMM m2, tīrais sīkums), un iedomājies Smiļģa astrāls kolbā halles vidū, un pielūgšanas ritu vada vaidelotis Hermanis…
Jā, es neizprotu to sentimentu. Tas ir kā 1956.gada invalīdvāģī ar divām vietām iebūvēt trešo – sievasmātes vietu, pārklāt visu ar lapiņzeltu, iestrādāt panelī briljantus un sēdekļus apvilkt ar vaļa p…. ādu un riepas darināt ar rokām no dabīgā kaučuka. Nosaukt to par restaurāciju un startēt ar pārdošanas cenu kas līdzīga Ferrari 250 GTO. Šis ir vēl krutāk kā ar koka zaporožeciem. Kā teica viens Maskavas paziņa – pīpl havaet…emaizing…
1. Nevienā mirklī neesmu teicis, ka daļa arhitektu LR nebūtu Tevis aprakstīti maitas gabali. Tomēr kāpēc tādi rodās LR tik plašā mērogā iepretim EE un LT( ar nolūku ņemu abus kaimiņus , jo apstākļi +- līdzīgi, starts līdzīgs un pēc būtības vismaz pasaules kontekstā Baltija ir viens ekonomiskais reģions) ? Īpaši Latvijas arhitekti ir krōpļi? Vai tomēr ir spēkā pagales galu fenomens, respektīvi Pasūtītājs ( globālo tendenci kā reizi nosaka Valsts&pašvaldība un tādejādi likumdošana un politika)? 2. Arhitekts, kas ir darbinieks kompānijā neskaitās, vienalga kurā vietā viņam mēle piesieta, viņam nav nekādas īstās atbildības ( tik vien risks izlidot pāri… Lasīt vairāk »
Ko ? JRT ēkas pārbūve maksās 27 mlj eur? Ko paši aktieri par to saka? JRT caur šo faktu galīgi pazaudēs savu auru.
Kādi aktieri kāda aura, šis nu bûtu tipiski pseido-intelektuāła Hermaña stilā cīnīties ar sekām nevis ar cēloñiem…
Viduslaiki. Rīgas Rātslaukums. Valda Ausainais III. Arhitekti kļūdījušies ar budžetu. Zelta dukāti izrērēti piecas reizes vairāk. Ausainais III plosās un kliedz sāīsināt, saīsināt. Rīgas Rātslaukumā tiek ievilkti tērētāji ar līķu bālām sejām. Pūlis sastingst no šausmām, pa rindām atskan klusi čuksti: saīsinās pa piecu galvu tiesu. Bende monotoni asina lielo daudz piedzīvojošo Džona Nīmana izgatavoto cirvi. Kāds no arhitektiem, visticamāk Dāvis, paģībst….
Tā Tu to biji domājis?
Lūgums – būtu labi mazliet iespringt un nopublicēt Gada balvas darbus un pārnest diskusiju uz Gada balvas topiku, tur ļoti daudz skaista ilustratīvā materiāla no sērijas Arhitektūra vs. arhitektūra. Faktiski visās nominācijās.
Tagad atskatoties uz savu senāko pieredzi un salīdzinot darbu Latviešu un ārvalstu birojos, , nepamet sajūta, ka LV birojos tiek diezgan vieglprātīgi izniekots laiks. Vai nu panākumu neesamība vai citi iemesli, kas spiež uz EGO rada vēlmi biroju vadītājiem piedalīties, katra un paša sīkākā lēmuma pieņemšanā, kas ir ļoti neefektīvi un pavisam nevajadzīgi. Pašlaik esošajā darba vietā biroja vadītāju max. redzu reizi nedēļā sapulcē uz 30min-1hmax. Ir uzņēmumā komandas, komandām mini-atbidlīgais, priekšā plāns cītīgi virzāmies uz priekšu. Visi pārmetumi par to, ka “redz, ārzemniekiem studenti sazīmējuši, tas ir tikai vārds” ir diezgan komiski. Latviešu star-arhitekti rasē kopā ar tehniķiem lapas?… Lasīt vairāk »
1. Latviešiem jag stararhitektu, bija Birkerts.
2. Piekrītu.
3. Footprint nemaz tik daudzi nav atstājuši, trendi neskaitās, tos ražo žurnāli un apdares materiālu ražotāji. Projektēšanas tehnoloģija – jā varbūt pie mums tā nav, jo nav sakārtota arhitektu vide.
4. ZAHA bija augstākā līga un virzīja Arhitektūras domu. Viņas diemžēl vairs nav. Augstākā līga ir augstākā līga, mēs te visi spēlējam reģionālajā amatieru 3.līgā.
5. Nesapratu – kas par ogu atnesa 800k EUR? Kāda oga? Bet ar idejām te neviens nedalās, tās dzīvo labi nostīpotās ozolkoka mucās.
1. Latviešiem nav stararhitektu. Bija Birkerts.
Arhitekta spēju radīt Arhitektūru nosaka daudzu elementu kopums, bet galvenais spēja uztaustīt laikmeta pulsu. To nevar iemācīt neviens skolotājs, neviens birojs kur griežas naudas ritenis, tā parasti ir pēdējā pakāpe arhitekta pašizziņas procesā. Meistarība ir būt 10-25 gadus priekšā arhitektūras modei ( Zaha ), kura ir tikai daļa no modernā dzīvesveida. Pasaulē katru gadu rodas tikai divas, trīs vērā ņemamas ēkas, kuras spēj izteikt jauno Arhitektūrā. Kļūt par Meistaru var tepat Latvijā, tikai jāstrādā un jātrenējas. Jābūt videi ar vienlīdzīgām tiesībām konkursos, godīgai konkurencei. Šī nomale ir laba vieta Arhitektūras treniņiem, jo daudzi labi kursi pieejami attālināti, haoss valsts pārvaldē,… Lasīt vairāk »
Arhitektūrā kā agrāk tā arī tagad eksistē elitārisms (šī vārda pozitīvā nozīmē). Ir salīdzinoši noslēgts riņķis cilvēku, kas savstarpēji kontaktē, viens no otra zog idejas/ sievas, reizēm kaujās un kaut kādā veidā savstarpēji konkurējot virza uz priekšu domu par arhitektūru. Esot ETH, AA, KADK, Delft, etc. jebkuru no šiem “starhitektiem” var kādā brīdī sastapt, iedzert ar viņiem alu un uzzināt kādos virzienos viņu prātos virzās diskurss. Es šaubos vai tavs piedāvājums par izolēšanos, sēdēšanu Latgales viensētā un online lekciju vērošanu ir labs. Lai gan konteksts ir līdzīgs, diezvai sanāks Lv versija par Chur.
Bāros sēdošie un alu dzerošie nevirza uz priekšu Arhitektūru, viņi tikai tēlo ka to dara. Tēlo ka ir stāri. Arhitektūra rodas arhitektūras darbnīcās, tādās kā Renco Piano vai Pētera Cumtora. Bjerkes stila darboņu šobrīd ir ļoti daudz, tas tiesa, bet viņi nevirza Arhitektūras domu.
Nezinu no kurienes te Bjerke parādījās.. Ja runā par Renzo Piano, tad viņš piecus gadus strādāja pie Louis Kahn, tad satika Richard Rogers kurš nāca no AA (tajā laikā tur darbojās Cedric Price) Archigram joprojām bija modē un abi gribēja kopā uztaisīt kaut ko inčīgu. Sanāca daudzu skolu apvienojums un radās Pompidou, kas pilnīgi noteikti ir viena no tām dažām ēkām gadā, “kurām ir nozīme.” Nedomāju, ka šo var salīdzināt ar viensētas ateljē vai kādu citu arhitektūras darbnīcu modeli, kuru tu apraksti.
Kurš te apraksta viensētas ateljē? Nav starpības Latvijā vai Šveice, jo Arhitektūra rodas katrā arhitekta galvā, nevis bāros sūcot aliņu un salīdzināties ar….. Renco ir lieliska darbnīca, pie kuras sienām karājas svarīgāko ēku detaļu mezgli mērogā 1:1, un to mezglu ir bezgalīgi daudz. Radošais process nenotiek bāros, tas notiek arhitektu darbnīcās, jā, kauču Latgalē varbūt, ja spēj domāt kā Arhitekts. Ir protams maza nozīme pie kā strādā un praktizējies, bet pēc īsa perioda Tu sāc domāt patstāvīgi un veido savu izpratni : kas ir Arhitektūra? Ja tādus jautājumus sev neuzdod, tad protams šancē Amsterdamā vai Rīgā ar fona arhitektūru. Bjerke… Lasīt vairāk »
Nesaprotu kādēļ tā jāuztraucās par to vai kāds dzer alu- tā nebija būtiska teksta detaļa.. Ticu, ka Renzo ir piekāris daudz detaļas pie sienas, kuras praktikanti cītīgi pārzīmē savos brīvajos brīzos, bet nedomāju, ka, šīs pašas detaļa piekarinot pie sienas kādā no stagnējošajiem Rīgas birojiem, situācija uzlabotos. Mana doma ir tajā, ka eksistē kaut kāds savstarpējs dialogs starp Arhitektiem pasaulē, kuru aizvietot ar youtube lekcijām un ezotēriskiem jautājumiem ir ļoti grūti. Piekrītu ļoti daudziem Taviem teksiem, bet ideja par jebkāda veida norobežošanos no šī dialoga, pat, ja tie ir tikai “3. šķiras arhitekti”, man šķiet ļoti bīstama un neproduktīva. Nav… Lasīt vairāk »
Labi. Labi – nebiju domājis ka vajag norobežoties. Biju domājis ka vajadzīga jaunrade, meklējumi, detaļu kultūra un viss pārējais – godīga konkurence konkursos, godīgi balvu fondi, dziļa analīze bez čomiskuma iezīmēm, savstarpēja izglītošanās – publicējot savus mezglus, paņēmienus, piegājienus. Mazā subkultūrā kādi esam latvieši tas ir vieglāk, jābūt vēlmei iet pret spalvu, nevis klapēt 6×6 kastes visās malās. Un jābūt kaut kādai arhitekta darba kultūrai – bez pārgrieztām perspektīvām, bez ziloņiem fonā, bez diviem mēnešiem debesīs. Alus bija metafora, latvieši mīl bamšļus, arī arhitektūrā. Uznāk mode – visi sūc bamsli logi nobīdās, uznāk cita – visi spiež uz pasīviem termosiem… Lasīt vairāk »
P.S. Tas ko nevaru saprast – padomju stila komunikācija, kad viss no visiem tika slēpts. Ja esi ko atklājis – padalies, pārbaudi savas atziņas plašākā auditorijā. Mums pat LA publicē kaut kādas muļķības – LU Torņkalnā Biomorfisms. Johaidī, tur vienai Biomorfai fasādei ar DNS metāla režģi un vīteņaugiem tikko piecēlās priekšā 6-stāvu ēku 10 m attālumā – visa fasāde tūlīt būs ēnā un tur ne sitams nekas neaugs. Ēka klucis ar iekšpagalmu – kur dabā kāds redzējis augu-kluci, piedevām ar tādu kā snīpi. Nu nesaprotu, – mēs esam iedomīgi+stulbi – ne tā labākā kombinācija. Konstruktīvu kritiku neviens nespēj panest, visi… Lasīt vairāk »
Varbūt uz šīs fasādes paredzēti augi, kuriem nevajag sauli?
Pagājušo gadu uz visām fasādēm bija vienādas šķirnes, kuri izskatījās ka auga ļoti negribīgi, augiem parasti vajadzīga gaisma fotosintēzei un iregācijas sistēma. Tagad atliks audzēt uz vienas fasādes sūnas vai ķērpjus, kuri tur parādīsies automātā.
Nu ko var ņemties. Tā māja ir laba, ir daudz citu, kas gan funkcionāli, gan vizuāli ir nesalīdzināmi draņķīgākas. Nav mums citu tadu mācību iestāžu. Miķelim nepatīk, un? Katram indivīdam drīkst patīkt kaut kas cits.
Arhitektūra nav tikai interjers, ticu ka arī fīrera bunkurs Berlīnē bija mājīgi iekārtots, Miķelim nevis nepatīk, bet Miķelis nesaprot pielietotās arhitektūras kompozīcijas loģiku – ar pakaļu pret ielu un “seju pret dzelzceļu”. Sētas fasāde pret ielu, nu tur pat Rīgas apbūves noteikumos ir punkts. Прошляпили?
Jā un Renco visas tās detaļas pats ir izdomājis, visas, nekādi praktikanti neko nepārzīmē – tie ir maketi mērogā 1:1 – no koka, keramikas un metāla. Ekselents darbs – no Pompidū līdz “trim viļņiem”. Inovatīvi mezgli, kuri pielietoti pirmo reizi pasaulē…
Rātslaukumam pievedums.
Par lidostas torni, kurš maksās kārtējos 20 miljonus. Izskatās, ka visa lidosta pārceļas uz torni? Parasti tur izvieto kādas iekārtas, un bez darbiniekiem. THE BOYS OF MOSS VILLAGE novērošanas tornis? Lai Laimes Lāči var labāk ieraudzīt?
P.S. Vizualizatoru vajag steidzami atlaist, nebūs ievērtējis perspektīvu – tornis izskatās pēc megamonstra.
Skatīt vizualizācijas db.lv