Pārdomas LAS Gada skates sakarā

Šogad mums ir līdz šim nebijusi iespēja: tīmeklī apskatīt visus LAS Gada skatei iesniegtos darbus. Līdz ar to varam arī katrs savas pārliecības ietvaros šos pieteikumus novērtēt vēl pirms žūrijas lēmumiem. Liekas, ir īstais laiks padalīties pārdomās par tradicionālā pasākuma būtību. Tā sakot, ievadam diskusijām, kuras pēc dažām dienām, Gada skatei noslēdzoties, atkal droši vien uzvirmos kuluāros.

Man ir vismaz divi iemesli filozofēt par mūsu Gada skates dažādajiem aspektiem. Pirmkārt, — esmu viens no skatei pieteikto darbu autoriem ( tas man liedz izteikties par iesniegtajiem darbiem konkrēti, tādēļ centīšos palikt tikai vispārinātu spriedumu līmenī par pasākumu kopumā). Otrkārt, — esmu LAS amatpersona, kuras pienākums būtu Gada skates pasākumu uzlabot, cik vien tas iespējams. Manas pārdomas nav virzītas uz kritiku par līdzšinējo, vairāk uz to, ko sauc par neapstāšanos pie sasniegtā.

Šobrīd esam tādā kā starpstadijā. Darbi iesniegti, bet novērtējums vēl priekšā. Tomēr vienu novērtējumu darbi jau saņēmuši. Izvirzīts vai neizvirzīts otrajai kārtai — arī ir pietiekoši konkrēts novērtējums. Šeit arī rodas jautājums par vērtējuma filozofiju un kritērijiem, kas ir diezgan komplicēts temats.

Gada skates nolikums mums dara zināmus trīs tās mērķus:

1. noteikt relatīvi labākos aizvadītā gada arhitektūras sasniegumus Latvijā
2. apzināt un popularizēt kvalitatīvākos projektus un īstenotās būves
3. veicināt Latvijas arhitektūras un pilsētbūvniecības attīstību un augstvērtīgas kultūrainavas izveidi

Nav daudz, ko iebilst, vienīgi rodas jautājums: kā tad noteikt tos «relatīvi labākos» un «kvalitatīvākos»? Darbi ir ļoti dažādi un grūti savstarpēji salīdzināmi arī pat vienas kategorijas ietvaros. Kā āboli un bumbieri vai viskijs un brendijs. Ir diezgan skaidrs, ka pirmie ir tie veselīgie un otrie — neveselīgie, tomēr pircējs lielveikalā it bieži atstāj bez ievērības lieliskus vietējā audzējuma dabisko vitamīnu koncentrātus, bet par reizes desmit lielāku cenu nopērk ārzemēs ražotu, attiecīgajās gada skatēs medaļotu alkohola pudeli. Es neesmu tas, kurš var izvērtēt, vai tas ir labi vai slikti. To varētu saukt arī par politisku izvēli. Bet kvalitāte ir jau cita līmeņa jautājums...

Atgriezīšos pie LAS Gada skates un mūsu izvēlēm. Šī replika pamatā nav par Gada skati, bet par LAS arhitektūras politiku. Skates organizētājs — LAS — ir profesionāla sabiedriska organizācija, kuras viedoklim (organizētajam, izteiktajam, iedvesmotajam) ir arī sabiedriska rezonanse. Un, iespējams, ka vienīgi tāda ir šī viedokļa jēga.

Vai mēs deklarējam to vai ne, bet vērienīgas skates novērtējumos neizbēgami iezīmējas saistība ar arhitektūras politiskajām pamatnostādnēm, kuras LAS ietvaros pagaidām gan vēl nav tapušas, tādēļ neviens nezina, uz kuru pusi žūrijas vējš pūtīs. Te gan derētu atcerēties, ka arī šogad žūrija sastāvēs galvenokārt no ārzemniekiem, kuriem katram sava arhitektūras politika galvā. Ārzemnieku piesaistīšana ir viena izeja no mūsu šaurā loka situācijas, kur visi visus pazīst. Iegūstam neitralitātes faktoru un skatu no malas, bet, vai tas ir pilnīgs situācijas risinājums? Vai vienmēr uzticēsim ārzemniekiem mūsu vietā iezīmēt arī mūsu politiskos uzstādījumus? Vai varēsim paši kādreiz atšifrēt «kvalitatīvas arhitektūras» jēdzienu?

Protams, ir zināms uzskats, ka LAS ir tikai atsevišķu arhitektu nevalstiska apvienība, un tās uzdevums nav paust kādus īpašus viedokļus par arhitektūras radošajiem aspektiem, bet gan tikai sekmēt arhitektu iespējas šos viedokļus paust katram pašam. Tomēr, lielas darbu skates konceptuālais uzstādījums šīsdienas apstākļos ir, manuprāt, diskusijas objekts, jo skaidri deklarētas nostādnes un kritēriji ne vien liecina par profesionālu briedumu, bet arī noņem nevajadzīgu spriedzi tiem pretendentiem, kuri, piemēram, nav izvirzīti otrajai kārtai. Ja nostādnes zināmas, tad daži var nepūlēties iesniegt savus darbus (par to ir arī jāmaksā), citi, savukārt, var saņemt papildus stimulus savu darbu parādīšanai.

Nešaubos, ka pēc godalgu sadalīšanas žūrijas komisija savus lēmumus paskaidros un pamatos. Bet, vai nav pienācis laiks skaidrākai pamatnostādņu deklarācijai arī pirms notikuma?

Politika vai kvalitāte? Vai labs mērķis var izpirkt izpildījuma vājumu? Vai realizācijas spozme var likt aizmirst par stratēģisko uzstādījumu nozīmi? Bet varbūt labāk tomēr, kā parasti, — pa druskai no šā, pa druskai no tā, pa druskai no visa kā?