Pasaka par tenisu

Lielupes tenisa centra konkurss tika izsludināts ļoti, ļoti klusi bez informācijas arhitektiem zināmajos portālos (LAS mājas lapa, A4D utt.), kā visparastākais iepirkums ar likumā noteikto procedūru. Konkursa nolikums vispārīgs, bez konkrētām telpu platībām un skaita, kas apgrūtināja darbu.

Interesants bija žūrijas sastāvs: SIA Tenisa centrs Lielupe valdes priekšsēdētāja Mārīte Miķelsone, Biedrības Latvijas tenisa savienība ģenerālsekretārs Jānis Pliens, Jūrmalas pilsētas būvvaldes galvenais arhitekts Andris Bērziņš un, un, un ... viss. Tā teikt, ļoti kompakts sastāvs.

Pieminēšu, ka konkursa mērķis bija «izveidot starptautiskiem standartiem atbilstošu tenisa centru», kas turpinātu kalpot kā centrālais nacionālais tenisa centrs. Vai tiešām vērtējums varētu būt profesionāls un objektīvs, žūrijas komisijai trīs cilvēku sastāvā, no kuriem ar arhitektūru un plānošanu saistīts ir tikai viens cilvēks? Vai Miķelsones kundze un Pliena kungs ir kompetenti jautājumos, kas saistīti ar vērtēšanas kritērijiem, par kuriem katrs žūrijas loceklis atsevišķi deva punktus: «materiālu atbilstība Jūrmalas attīstības plāna apbūves noteikumu prasībām» vai «arhitektoniskā un mākslinieciskā risinājuma kvalitāte», vai «saderība ar apkārtējo pilsētvidi»? Žūrijas paziņojums, ka vērtējumā piedalījās ar tenisu saistītas kompetentas personas, kuru uzvārdi neparādās gala žūrijas lēmuma protokolā, nevairo ticību, ka konkurss norisinājās godīgi.

Konkursā tika iesniegti pieci darbi. Jāatzīst, salīdzinoši mazs skaits. Jautāsiet kāpēc? Arhitekti vairs netic, ka Latvijā var notikt godīgi konkursi. Darbu nodošana bija 24.septembrī (ceturtdiena), 28.septembrī (pirmdien) tika atbildēts, ka lēmums jau ir pieņemts par uzvarētāju un tuvāko 5 dienu laikā būšot sanāksme. Ļoti operatīvi. A, kas?

Gaidītā sanāksme ar dalībnieku atšifrēšanu notika tikai 7.oktobrī. Žūrijas protokols tika atsūtīts elektroniski — 14.oktobrī. Tas ir 13 (trīspadsmit!) darba dienas pēc pieņemtā žūrijas lēmuma. Varbūt bija vajadzīgs laiks, lai apkopotu un uzrakstītu žūrijas izvērstos pamatojumus un paskaidrojumus par katru no konkursa dalībniekiem? Diemžēl, nē. Tās bija nepilnas 4 (četras!) A4 lappuses ar paziņojumu par pieņemto lēmumu un punktu sadalījumu. Iepirkuma procedūru droši vien esam ievērojuši! Vai man vienam tas izskatās pēc apzinātas laika vilkšanas, jo žūrijas lēmumu — iepirkuma procedūru var apstrīdēt tikai 1 mēneša laikā?

Iesniegtie darbi ir visai atšķirīgi, katrs ar savu problēmas risinājumu, kas ir vērtējami pozitīvi. Jau uzsākot darbu bija vairākas būtiskas problēmas, lai ar ekonomiskiem un saprātīgiem paņēmieniem izpildītu projektēšanas programmu, ievērot detālplānu, vietējos un citus LV likumus.

Esošais tenisa centrs iebūvēts blīvā un reljefainā mežā, daļa no teritorijas iekļauta dabas pamatnes zonā (nav pieļaujama nekāda apbūve). Jāatzīst, ļoti ainaviska un iedvesmojoša vieta sportošanai. Pieļauju, ka nav pasaulē līdzīgu tenisa centru. Bez pamatīgas koku ciršanas projektu realizēt nevar.

Ļoti grūti bija saspiest apbūvei atļautajā zemes gabalā visas ēkas un laukumus. Turklāt, pēc programmas izriet, ka maksimālais, paredzamais skatītāju daudzums (centrālo tribīņu ietilpība) ir 4000 cilvēki Jūrmalas apbūves noteikumi (6.1.3, 4. Tabula) nosaka: «Sporta zāles un būves ar vairāk par 500 vietām, uz 20 skatītājiem jāparedz 1 autostāvvieta». Tātad skatītājiem vien nepieciešami minimāli 200 autostāvvietas.

Uzvarētāja darbā rupji pārkāpti divi likumi:

1. Paredzēta apbūve dabas pamatnes teritorijā
2. Nav ievērots minimāli nepieciešamais autostāvvietu skaits. Paredzētas tikai 100

Ir jautājumi:

1. Vai tas atbilst detālplānojumam, Jūrmalas apbūves noteikumiem un citiem Latvijas būvnormatīviem?
2. Kurus noteikumus nākošajos konkursos var neievērot, lai varētu uzvarēt?
3. Vai tas ir taisnīgi, ka citi cenšas iekļauties noteiktajos rāmjos un tā iemesla dēļ paši paliek zaudētājos?
4. Vai priekšprojekta (izpētes stadijas) autoram ir ētiski piedalīties tālākos konkursos?
5. Vai visi konkursanti bija vienādi informēti un sagatavoti konkursam?
6. Vai tika izdarīts viss, lai noorganizētu atklātu un caurspīdīgu, ar daudz dalībniekiem konkursu?
7. Vai žūrija var argumentēt pieņemtos lēmumus?
8. Vai šis bija godīgs konkurss?
9. Vai konkursa rezultāts jau nebija zināms, uzsākot to?
10. Vai pārējie darbi pildīja tikai fona uzdevumu?
11. Vai ir kādi paņēmieni, kā var apturēt šāda veida konkursus?