Pilsētas arhitekta kolēģijas 38.sēdē — Operas piebūve

Sēdē pirmo kolēģija skatīja un vērtēja Operas paplašinājuma piedāvājumu, kura autors ir kādreiz, 80.gados un 90.gadu sākumā visnotaļ pazīstamais šveiciešu arhitekts Mario Bota.

Neierasta ir šāda projekta parādīšanās, eleganti apejot iespējamos likumus, kas prasa konkursus būvēm, kas atrodas Rīgas vēsturiskā centra publiskajā telpā. Līdzīgi kā ar kvartālu aiz Nacionālās bibliotēkas jaunbūves (skat.  Pilsētas arhitekta kolēģijas 37.sēdē skatītos projektus) arī šeit nekāds konkurss nav paredzēts. Vienīgais, kas pauda neizpratni par šo situāciju bija Arhitektu savienības vadītājs Sergejs Ņikiforovs.

Kā paskaidroja pilsētas arhitekts, Operas paplašinājums tiek nosaukts par turpinājumu esošā piebūves projekta ietvaros — par 2. vai 3. kārtu 90.gadu piebūvei. Tādejādi Botas kungs iegūst tādu kā Jura Gertmaņa (90.gadu operas piebūves autors) konsultanta statusu. Vai arī otrādi. Savukārt Bota projektam esot piesaistīts, jo Rīgas pilsētas arhitektam esot labas attiecības ar Šveices vēstnieci, tā nu par abiem viņi izgādājuši pasūtījumi kādreiz slavenajam Lugāno arhitektam.

Piebūves telpu programmu noteicošie rādītāji bija 11 000 m², kā arī aizskatuve — četras lielas telpas, ka ļautu esošo skatuvi padarīt dziļāku. Kaut arī abos variantos telpu izvietojums ir visai līdzīgs, ārējais veidols atšķiras proporcijās un augstumā.

Pirmajā variantā ēka ir šaurāka un augstāka — būves gals pie K.Barona ielas veidots kā tornis, kas jūtami izlien virs apkārtējās apbūves, dominējot arī pār esošo Operas ēku. Tajā paredzētas tehniskās telpas un ģērbtuves.

Vēlāk tapusi otrā versija, kuru kolēģijas dalībnieki redzēja pirmo reizi. Meistars skaidroja, ka tā tapusi izvairoties no pirmā varianta pretrunām, tiecoties jauno ēku vairāk pieskaņot Rīgas vēsturiskā centra apbūvei un vecajai Operas ēkai. Ēka ir platāka, kopā ar esošo namu veidojot gandrīz perimetrālas apbūves kvartālu, jo Aspazijas bulvāra pusē ēkas atrodas uz vienas līnijas. Ēkas gala stūros pie Barona ielas veidoti divi paaugstināti apjomi, taču tie esot par 12m zemāki, nekā tornis pirmajā variantā. «Otrais variants ir daudz lineārāks un vairāk saplūst ar esošo operas ēku,» sacīja arhitekts.

Nebijis notikums kolēģijas vēsturē bija pieaicinātais projekta recenzents no ārzemēm — Igaunijas Mākslas akadēmija profesors, arhitektūras teorētiķis Marts Kalms. Jāatzīst, ka vērtējot viņa sacīto, šāda sadarbība vērtējama kā veiksmīga. Varbūt vajadzētu apsvērt, vai nevajag nākotnē no Igaunijas importēt ne tikai kādus arhitektūras iespaidus vai tehnoloģijas un kapitālu, bet arī arhitektūras kritiķus.

Profesors Kalms minēja vairākas lietas, par ko latviešu kolēģi nekad nerunā. Viņš sāka ar to, ka apšaubīja Operas piebūves programmas lielumu. Ja reiz tas ir Rīgas vēsturiskais centrs un vēl bulvāru loks, tad šādas iejaukšanās izmēriem jaunam apjoma vajadzētu būt iespējas minimāliem. Skaidrs, ka Operai ir nepieciešamas papildtelpas, bet saprotams, ka redzot šādu iespēju, kultūras iestāde vēlas izspiest no tā maksimumu. Tāpēc M.Kalms rosināja pārskatīt programmu, lai samazinātu ēkas izmērus, lai tā nekļūtu par perimetrālas apbūves kvartālu vietā, kur jau 19.gs. vidus pilsētas plāns paredzējis brīvstāvošas, nozīmīgas būves.

Vadoties no šiem apsvērumiem, no abiem piedāvātajiem variantiem M.Kalms sliecās atbalstīt pirmo, kas tiešām vairāk izskatās pēc brīvstāvošas un pašvērtīgas ēkas. Otrais variants ir pārāk nolīdzināts, bez tam fasādes kārtojums drīzāk atgādina biroju, nevis kultūras būvi. Profesors uzsvēra, ka īpaši nebaidās no torņiem centrā, un var viņu saprast — Tallinas gars šai ziņā ir krietni jauneklīgāks, nekā attieksme konservatīvajā Rīgā.

Vairums vietējo kolēģijas dalībnieku tomēr ar zināmām iebildēm vairāk atbalstīja otro variantu. Jo apjomu hierarhija tomēr svarīgāka un iekļaušanās tomēr svarīgāka. Dažas iebildes bija pret to, ka ēku komplekss pārvērstos par kvartālu, zaudējot vēsturiskās pilsētas struktūras fragmentu — daļu bulvāru loka parka. Citi rosināja turpinot strādāt pie projekta, rūpēties par to, lai piebūve izskatītos pēc kultūras būves un kļūtu par notikumu. Meistars Botta vienlīdz cienīgi un iztapīgi solīja visas iebildes un ierosinājumus ņemt vērā, apliecinot cik vērtīgs viņam šāds pasūtījums.

Nerunājot par projekta arhitektoniskajiem aspektiem, nedz arī par dīvaino autora izvēles mehānismu, nereti mulsina arī valsts prioritātes. Ir, protams, jauki, ka tiek atbalstītas kultūra un ar to saistītas būves. Tomēr runa ir par samērīgumu. Ja nemaldos, tad vēl tikko valsts finansiālais atbalsts tādai dekadentai un mirstošai mākslai kā opera bija četras reizes lielāks nekā visai kino nozarei kopā. Var mēģināt saprast varas izpratni un austrumeiropeisko mentalitāti, kas savu reprezentāciju saredz greznā operā, tomēr, lietojot jau banālo salīdzinājumu jāsaka: «Igauņi gan diez vai tā darītu».