Slēgto skolu arhitektūra

Steidzīgi īstenotā skolu tīkla reorganizācija ir daļa no centieniem saglābt valsts budžetu. Tomēr skaidrs, ka pārmaiņas nenotiek krīzes dēļ vien, ir arī objektīvāki un ilgstošāki iemesli — demogrāfiskā situācija. Bērnu skaita samazināšanās ir iemesls tam, kāpēc valstī bija vairāk nekā 300 skolu, kurās skolēnu skaits ir mazāks par simtu. Saimnieciskā situācija pārmaiņas dara asākas un skaudrākas. Jo īpaši to izjūt ģimenes, kurās ir skolas vecuma bērni, bet vēl vairāk — paši skolotāji. Daudzi no viņiem vēl nesen tika dzīti papildināt savas augstākās izglītības, tērējot kā pašu pelnītu, tā aizņemtu naudu.

Mazo skolu liktenis ir cieši saistīts ar visā valstī notiekošajiem sociālekonomiskajiem procesiem. Reforma pilnībā mainījusi valsts administratīvo karti. Transformējas visu sniegto pakalpojumu tīkls un visskaudrāk izjūtama tieši skolu un slimnīcu slēgšana. Ir lietas, kurās var vainot netālredzīgo valsts attīstības politiku, taču urbanizācija ir objektīvs process — cilvēki grib dzīvot labāk, tāpēc lauki tukšojas, iedzīvotājiem koncentrējoties pilsētās un citās lielākās apdzīvotās vietās. Tas vienlaikus ir abpusējs process — skolas slēdz, jo samazinās bērnu skaits, savukārt ģimenes, kuru bērni iet skolā, spiestas mainīt dzīvesvietas tuvāk skolām. Ja arī ģimene nepārceļas, laižot bērnus vienus pašus tālākā skolā, tad tomēr jāšaubās, vai bērni izauguši diez ko gribēs atgriezties vietās, kur nekas nenotiek. Šie procesi notikuši jau gadu desmitiem, pamazām mainot vidi laukos. Skolas ir sava veida izglītības un kultūras epicentri, pazūdot tām, arī kultūras un sociālā vide apkārtnē kļūst jūtami nabagāka un noplicinās.

Slēgtās skolas savā veidā atspoguļo visu lauku skolu arhitektūras spektru. 20.gs. 20.gados pēc zemes reformas daudzas lauku skolas tika ierīkotas kādreizējās muižu ēkās. Arī starp slēgtajām skolām liela daļa bija tieši šādās ēkās. Dažas bija saglabājušās ēkās, kas celtas tieši skolas vajadzībām vēl 19.gs. 60.-80.gados — drīz pēc tam, kad Baltijas guberņās tika izveidotas pagastu pašvaldības. Atsevišķas atradās ēkās, kas celtas 1920.-30. gados, laikā, kad gan valsts, gan pašvaldības un biedrības būvēja gan skolas, gan stacijas, pasta ēkas, tautas namus, pienotavas u.c. publiskas ēkas. Vēl citas būvētas 20.gs. 60.-80.gados. Savukārt starp Rīgā slēgtajām divas bijušas atpazīstamajās Reinholda Šmēlinga projektētajās skolu ēkās. Dažās no skolām vēl pavisam nesen veikti remonti, gandrīz visās mainīti logi.

Droši vien šo ēku nākotne būs dažāda, taču gribētos vēlēt, lai tām izdotos atrast jaunu dzīvi un saturu, lai tās nepiemeklē liktenis, kas daudzas iepriekšējos gados slēgtās skolu ēkas, kuras nu jau kļuvušas par graustiem.