Slēgto vārtu kopienas. Ieslēgtās dzīves un noslēgtie prāti

Iedomājieties, ka dzīvojiet mājā, kas atrodas aiz žoga. Un tad iedomājieties, ka šajā noslēgtajā teritorijā atrodas vēl simtiem līdzīgu māju, kuras uzrauga ne tikai kameras, bet arī aptuveni tūkstotis bruņotu sargu un helikopteri, kas, rīta pusē, kad dodieties uz darbu, paceļas virs teritorijas. Iztēlojieties arī, ka žoga iekšpusē ir pieejami visi pakalpojumi (veikals, frizētava, sporta centri), skola un medicīnas iestādes. Pielieciet klāt priekšrocību, ka infrastruktūra un inženierkomunikācijas tiek uzturētas neatkarīgi no pārējās pilsētas daļas. Un tad pastiepieties un paskatieties pāri žogam. Nabadzība, zagšana un zemāka sociālā stāvokļa cilvēki. Bet labā ziņa — tas neattiecas uz jums, jo jūs dzīvojiet drošā, pašpietiekamā un citiem nepieejamā kopienā. Slēgto vārtu kopienā.

Par slēgto vārtu kopienām dēvē dzīvojamos rajonus, kur iekļūšana un uzturēšanās tajos paredzēta galvenokārt tikai tās iedzīvotājiem, un kuri ar vārtiem, žogiem un citiem elementiem tiek apzināti norobežoti no pārējās publiskās telpas. Iepriekš aprakstītā situācija nav izdomājums, bet realitāte, kādā savu ikdienu vada vairāk nekā 30 000 iedzīvotāju slēgto vārtu kopienā Alphaville (San Paulo, Brazīlija). Šāda un līdzīga veida kopienas, kuras vieno apzināta noslēgšanās jeb norobežošanās no publiskās ārtelpas, ir plaši izplatītas Amerikā, Brazīlijā, Anglijā, Spānijā, Indijā un citur pasaulē. Atšķirīgi ir vien to noslēgšanās iemesli (bailes, statuss, kopīgas intereses) un izmantotie elementi (vārti, mūri, žogi, barjeras u.c.).

Latvijas gadījumā, konkrētāk, Rīgas, Pierīgas piemērā, šobrīd (par laimi) nav tāda mēroga slēgto kopienu, kāda aprakstīta iepriekš. Pirmkārt, mums iežogotas (noslēgtas) nav tik apjomīgas teritorijas, kas platības ziņā aizņemtu, piemēram, visu novadu. Otrkārt, noziedzības līmenis nav tik augsts un iedzīvotāji nejūtas tik apdraudēti, lai rastos spēcīga motivācija aiz žoga iekļaut, piemēram, kādu konkrētu apkaimi/novadu.

No otras puses, jauno projektu pārdošanas aprakstos līdzās informācijai par mājokļa novietojumu, pievilcīgo apkārtni un ērto atrašanās vietu, pievienojas acīmredzot vērtīgs papildinājums — «atrodas iežogotā teritorijā» (pēc sludinājumiem www.jaunieprojekti.lv).

Visbiežāk tās ir viena līdz trīs, nereti vairāk, daudzstāvu daudzdzīvokļu mājas, arī savrupmājas, kas atrodas aiz žoga un kurās iebraukšana tiek kontrolēta ar paceļamu barjeru. Vairākos gadījumos žogi ir fiziski pārvarami nelielā augstuma dēļ, tomēr vairāk par fizisko nošķiršanu, tiek radīta mentālā (psiholoģiskā) barjera. Ņemot vērā iepriekšminēto, Rīgas un Pierīgas gadījumā jēdziena «slēgto vārtu kopiena» vietā korektāk būtu izmantot jēdzienu «ierobežotas piekļuves teritorijas», kuras ir apzināmas dažādās vietās — gan pilsētas nomalēs, gan starp daudzstāvu ēkām dzīvojamos mikrorajonos.

Motivācija izvēlēties dzīvi slēgto vārtu kopienā, ir dažāda. Pirmais iemesls viennozīmīgi ir norobežošanās no bīstamās un naidīgās sabiedrības daļas, respektīvi, drošība par sevi, ģimeni, jo īpaši bērniem, un drošība par savu mantu. Tāpat aktuāls ir apstāklis, ka noslēgtajās teritorijās iespējama novērošana un sociālā kontrole, ko garantē apsardze, kameras un pašu iedzīvotāju noteiktie likumi un uzvedības normas. Pievilcīgs ir arī fakts, ka slēgtajās kopienās tiek radīta nošķirtība un privātums, respektīvi, tās iedzīvotāji var komunicēt tikai ar savas iekšējās kopienas iedzīvotājiem, izslēdzot bīstamos un citādos apkārtējos. Aptaujās un sarunās, kas aprakstītas literatūrā, iedzīvotāji atklāj arī, ka dzīvošana slēgto vārtu kopienā ir elitāra un norāda uz konkrētās personas sociālo stāvokli, statusu. Platības ziņā lielās kopienās pozitīva un vērtīga ir arī priekšrocība saņemt nepieciešamos pakalpojumus, neizejot ārpus slēgtās teritorijas.

Pierīgā viena no ekskluzīvākajām un lielākajām teritorijām, kur ar žogu un barjeru tiek radīta mentāla barjera apmeklētājiem no malas, ir ciemats Ezerkrasts Garkalnes novadā pie Sunīšu ezera. Teritorijā ir vairāk nekā simts apbūves gabalu. Ciematu ieskauj neliels, pārvarams žogs, kas acīmredzot vairāk funkcionē robežas noteikšanai, nevis mērķtiecīgai nošķiršanai. Ciemata savrupību, pirmkārt, rada jau tā atrašanās vieta — ārpus dinamiskās un urbānās Rīgas, kā arī mežs, kas pilda dabiska žoga funkciju. Iekļūt ciematā iespējams no divām pusēm. Cilvēku iekļūšana apzināti netiek kontrolēta, tas ir, dokumenti nav jāuzrāda un sargam nav jāatskaitās, pie kura iedzīvotāja dodieties ciemos.

Kā norādīja iedzīvotāji, teritorija ir atvērta jebkuram interesentam. Taču vienīgā publiskā vieta, kas cilvēkam no malas varētu būt saistoša, ir sakoptā pludmale vai iespēja pastaigai, vērojot savrupmāju arhitektūru, iekoptos dārzus un skaistās priedes. Ja iespējams pārvarēt psiholoģisko robežu, ko rada paceļamās barjeras un sarga apiešana, un ja ir zināma pludmales atrašanās vieta (virziena norāžu nav), tad var atpūsties Sunīša ezera malā, kuru ieskauj cita par citu skaistāka, lielāka un sakoptāka savrupmāja.

Tieši kārtība un tīrība ir divi no trīs iemesliem, ko ciematā dzīvojošie minēja kā būtisku plusu ierobežotas piekļuves teritorijai, kāds ir Ezerkrasts. Pirmais iemesls ir drošība, ko rada apsargs un fakts, ka iebraukšana ar transportlīdzekli teritorijā atļauta vien «savējiem» vai viņu uzaicinātiem viesiem, par to informējot apsardzi. Pārējiem apmeklētājiem mašīnu jāatstāj pirms paceļamās barjeras. Tā tiek saglabāta iekšēji nostiprinātā un iedzīvotājiem zināmā kārtība. Ielas ir sakoptas.

Atvērti-slēgtais Ezerkrasts ir pievilcīgs vienkārša apstākļa dēļ — iespēja dzīvot drošā un estētiski pievilcīgā vidē ar sociāli līdzīgiem cilvēkiem, tajā pašā laikā saglabājot privātumu.

Rīgā pozitīvi piemēri ierobežotas piekļuves teritorijai ir Zalves dārzs (Zalves iela, Šampēteris) un CityZEN nami (Zentenes iela 21, Imanta). Kaut arī apkārt abiem projektiem ir gan koka žogs, gan sargs un barjera pie ieejas mašīnu kontrolei, kā arī novērošanas kameras un norāde «Videonovērošana. Privātīpašums» (CityZEN), «Privātīpašums. Iebraukšana ar caurlaidēm» (Zalves dārzs), mājokļu pluss ir to veiksmīgā integrēšana ainavā, kā arī cilvēciskais mērogs. Koki un krūmi, neskatoties uz žogu, saista teritoriju ar pārējo telpu. Tādā veidā iedzīvotājiem samazinās izjūta, ka viņu ikdiena ir kā uz delnas, bet garāmgājējiem — ka viņi šo ikdienu var vērot.

Atšķirīga un kontrastu pilna ir Pļavnieku apkaime. Tajā starp PSRS laikos celtajām divpadsmit stāvu ēkām atrodas gan jaunas divpadsmit stāvu iežogotas ēkas, gan ierobežotas piekļuves mastāvu ēkas. Piemēram, projektu Bajāri (Jasmuižas iela 22, 24, Pļavnieki) un Jasmuižas nami (Jasmuižas iela 18, Pļavnieki) norobežošana no pārējās teritorijas ir tik acīmredzama un projektu vizuālais izpildījums tik kontrastējošs ar citām mikrorajona celtnēm, ka ne tikai fiziskās, bet arī mentālās robežas (dažādi sociālie slāņi) nolasāmas ļoti viegli.

Kāda Jasmuižas ielas 18 iedzīvotāja atklāja, ka pirms kāda laika pazemes autostāvvieta gan bija bez koda un caurbraucama, taču huligānisma dēļ tā vienā pusē tika noslēgta, uzliekot arī drošības kodu. Iežogojumam ir plusi — tā iekšienē ģimene jūtas drošāk, tiek novērsts vandālisms (grafiti) un teritorija uzturēta sakopta, netiek bojāta lifta telpa vai bērnu rotaļu laukums. Kāpņu telpā iespējams atstāt velosipēdus un bērnu ratiņus. Iedzīvotāja arī norādīja, ka pēc žoga uzlikšanas, kas ieskauj teritoriju, veicams lielāks attālums, lai no teritorijas izietu.

Jebkurā gadījumā, ikviena ierobežotas piekļuves teritorijas ir ierobežota nosacīti. Žogs, barjeras vai uzraksts «Privātīpašums» galvenokārt kalpo kā niecīgs un patiesībā viegli pārvarams noslēgšanas elements, kas apzinātam un mērķtiecīgam pārkāpējam neeksistē.

Šajā kontekstā pārdomas rosinošs un nedaudz provokatīvs ir Stanley D.Brunn raksts 2006.gada GeoJournal numurā — Gated minds and gated lives as worlds of exclusion and fear. Autors esejā izvirza trīs koncepcijas par «dzīves noslēgšanu (noslēgtība)» (gatedness of life). Tas ir: «slēgto vārtu kopienas», «noslēgtas dzīves» (saprotams arī kā ierobežotas dzīves) un «noslēgti prāti». Minētie jēdzieni ir savstarpēji saistīti, bet tajā pašā laikā arī konfrontējoši.

Ja ar slēgto vārtu kopienām tiek saprasts jau iepriekš skaidrotais — mājoklis aiz žoga, tad ar noslēgtu dzīvi tiek saprasta tāda cilvēka dzīve (ikdiena, eksistence), kas ir norobežota/ierobežota pat nedzīvojot slēgto vārtu kopienā kā tādā un kuru ikdiena attiecīgās situācijās var tikt novērota ar kamerām vai apsardzi. Šajā gadījumā fizisko un mentālo noslēgtību rada konkrēti apstākļi vai brīvprātīga izvēle, piemēram, reliģiozi cilvēki norobežojas no laicīgās pasaules; personas, kuras savas rīcības rezultātā atrodas cietumā vai sociālās korekcijas izglītības iestādē; cilvēki gados, kas dzīvo pansionātos; aizliegums personai izbraukt no valsts.

Ja žogu ir iespējams nojaukt, kameras noņemt un barjeras likvidēt, tad bīstamākas un nereti pat nenojaucamas ir tās barjeras un rāmji, ko cilvēks uzliek savam prātam — noslēgtie prāti. Stanley D.Brunn norāda, ka šādas mentālas barjeras visbiežāk ir mūsu bērnības pieredzes mantojums, kas atstāj iespaidu uz šodienas uzskatiem. Šie cilvēki nevēlas komunikāciju vai kādu mijiedarbību ar personām, kurām ir atšķirīgi, piemēram, reliģiskie un politiskie uzskati, nacionalitāte, dzīvesstils vai seksuālā orientācija.

Jebkurā gadījumā, vērojot dzīvojamās teritorijas Rīgā un Pierīgā, kuras tiek nožogotas, rodas pārdomas, pirmkārt, cik droša ir attiecīgā apkārtne, ja nepieciešama šāda norobežošanās, otrkārt, cilvēcīgu zinātkāri — kas atrodas žoga otrā pusē un, treškārt, izjūtu, ka atsevišķu cilvēku (sociālā slāņa) grupa radījusi telpu, kurā nepārprotama un nemulsinoša ienākšana ir vien tās iedzīvotājiem.