Venēcijas biennāle 2016. Aculiecinieku viedokļi

Venēcijas
biennāle — pasaulē nozīmīgākais pasaules arhitektūras forums ir arī vienīgais  arhitektūras notikums, kam regulāru uzmanību tiecas
pievērst A4D, — arī aptaujājot latviešu un Baltijas kolēģus, vaicājot pēc viņu
iespaidiem un vērtējumiem, — gan par biennāli kopumā, gan tieši — par Baltijas
paviljonu. Atbild: Anita Antenišķe, Vytautas Biekša, Kristīne Budže, Gunta
Grikmane, Juris Poga, Baiba Tračuma.

Paldies tiem,
kas atsaucās un iesūtīja  savus
vērtējumus, bet arī citi tiek aicināti vēl sūtīt!  

Anita Antenišķe

RTU APF lektore

Kopējais
iespaids par biennāli — ļoti daudz spēcīgu ideju. Paustas gan ar arhitektūras
līdzekļiem, gan tīri plakātiski, konceptuāli. Priekšējā līnija definēta
visplašākajā nozīmē — sākot no kliedzoši aktuāliem sociāliem aspektiem (telpu
pieejamība pajumtei, izglītībai) līdz vienkāršiem, bet arhitektūrā joprojām
aktuāliem jautājumiem par telpas māksliniecisko un estētisko kvalitāti, kur
arhitekts stāv uz frontes līnijas pret visiem — visas sabiedrības labā.

Arsenāla
ekspozīcija iedarbojas uz skatītāju ar spēcīgiem gaismas un tumsas kontrastiem,
uzrunā ļoti emocionāli; Džardini ekspozīcijā vairāk dominē telpa, izkliedēta
gaisma un intelektuāli risinājumi. Abas noteikti jāredz. Mājoklis kā sociālās
vides pamats un vienlaikus — funkcionāla, ergonomiska, pieejama vienība
ikvienam cilvēkam; To risina gan atsevišķi arhitekti, gan vairums valstu
koncepciju.

Valstu
paviljoni gan interpretē biennāles tēmu, gan aktualizē tieši savās zemēs
sāpīgus jautājumus. Apsveicams ir Peru sniegums – vienkārši un pārliecinoši
izcelts izglītības jautājums. Dānijas paviljons — visplašākais telpisko,
funkcionālo un stilistisko risinājumu klāsts, kas pelnījis laiku un
iedziļināšanos. Lakoniski veidots un ātri apskatāms vēstījums (vai tam
vajadzēja veselu paviljonu?) — Polija, Serbija, kas izvirza provokatīvus
jautājumus un aicina uz diskusijām par būvniecības procesu un arhitekta darba
iespējām. Vācija un Austrija akcentē sociālo aspektu, bet telpiskie risinājumi
mazāk parādīti. Savukārt Koreja un ASV tieši ar ekspresīvu apjomu arhitektūru
meklē vīzijas urbānās vides un sabiedrības nākotnei.

Baltijas
paviljons uz kopējā fona ir liela un gaiša sala, kura vispirms aptver
apmeklētāju ar savu balto, izkliedēto gaismu, mieru un vienotības sajūtu
(baltais, caurumotais pārklājs transformē gan telpu, gan apmeklētāja noskaņu).
Ekspozīcija aicina apmeklētāju uzticēties un ļauties pārdomām, aicina uz
iespēju sajust ģeoloģiski – ģeogrāfiski – arhitektoniski telpisko saikni vidē,
sameklēt dabā / sevī robežas un frontes līnijas un tad vienkārši un dabiski
doties tām pāri. Sajust ceļu, nevis sadursmi un robežas. Apzināties pagātni un
tagadni, sajust dzīvās pasaules vienotību un droši un ar cieņu vienam pret otru
doties tālāk — tāda bija kopējā sajūta arī par visas biennāles noskaņu pēc.

Vytautas Biekša

Processoffice, Latvijas Nacionālā muzeja pārbūves
arhitekts

Personīgi
domāju, ka Baltijas paviljons ir pelnījis dabūt lauvu (ja vien tas ko nozīmē). Visādā
ziņā sadarbības skaistums un kopīga  meklējumi ir apbrīnojami. Arī novietne, telpa,
iekārtojums un materiāli ir ļoti interesanti un satur plašu nozīmju spektru,
kur katrs var atrast kaut ko sev. Ceru, ka tas veidos ietvaru turpmākai
sadarbībai nākotnē ne tikai arhitektūras kontekstā, bet vairāk tieši politiskā
(vai vismaz — kultūras) nozīmē, dodot pretsparu sadrumstalošanās tendencēm
Eiropā.

Kristīne Budže

Pastaiga

Vēl
jāpārdomā redzētais, lai noformulētu vērtējumu. Biennāles vērtējums arī
atkarīgs ar ko salīdzina. Protams, Aravena nespēja pietuvoties Rema vēstījuma
vērienam un skaidrībai, bet kuratora lomā bija daudz veiksmīgāks nekā,
piemēram, Čiperfīlds vai Kazujo Sedzima no SANAA. Aravena pievērsa uzmanību
tiem jautājumiem, par kuriem arhitekti negrib domāt un labprāt izliktos, ka
tādi vispār nepastāv un paliktu pie uzskata, ka vienīgais īstu arhitektu
uzdevums ir projektēt dārgas villas, vērienīgas kultūras iestādes utml. Otkārt —
Rems nesen izteicās, ka mēs pasaules arhitektūru skatāmies tikai kā rietumu
arhitektu radītu, Aravena šīs robežas paplašināja un parādīja daudz lielāku
spektru ar arhitektiem un arhitektūru arī no citām pasaules vietām.

Baltijas
paviljons ir pierādījums, ka iemācīties var tikai darot un ka ar katru Latvijas
dalības reizi Venēcijas biennāle ekspozīcijas kļūst arvien idejiski
ietilpīgākas un gan formā, gan saturā kvalitatīvākas. Šī ekspozīcija izaugsmē
bija liels izrāviens uz priekšu. Taču kopīgs Baltijas paviljons, man šķiet,
vairāk ir vienreizēja akcija, kad kuratoru doma par Baltijas kopīgo telpu tika
izturēta sākot no ekspozīcijas veidotāju sastāva, ekspozīcijas satura līdz
vienota Baltijas paviljona formai. Šī izturētā konsekvence ir ekspozīcijas
ieguvums. Taču kopīgs Baltijas paviljons kā rāmis nākošo biennāļu kuratoriem,
kuri nebūs draugu kopa no visām trim Baltijas valstīm, varētu būt ļoti
ierobežojošs un diez vai darbosies.

Gunta Grikmane

LAS prezidente,
Sarma Norde Arhitekti

Tā kā
Biennāli apmeklēju pirmo reizi, manus pirmos priekšstatus lielā mērā iespaidoja
biennāles kuratora tēma: reportāža no frontes. Līdz ar to, vismaz sākotnēji, es
vairāk uzmanības pievērsu ekspozīcijām, kas tiešāk vai netiešāk atsaucās
centrālajai tēmai. Tomēr, iepazīstoties ar visiem darbiem, pamazām
izkristalizējās mani favorīti (saraksts nav prioritāšu secībā):

Abas
kuratora veidotās ekspozīcijas (Dārzos un Arsenālā), kas no dažādiem skatu
punktiem aplūko arhitektūru uz frontes līnijas: gan tiešā nozīmē (kara darbības
un stihisku postījumus zonās, klimata izmaiņu iespaidā), gan  resursu apguvē, ar to saprotot tradicionālo
materiālu un amatnieku prasmju saglabāšanu un atjaunošanu, pie kam caur šo
prasmju mācīšanos, veidojot un saliedējot vietējo kopienu.

Vācijas
paviljons: pilsēta/Austrumvācija un sabiedrība/bēgļi. Austrumvācijas problēma —
šobrīd brīvais dzīvojamais fonds, jo daudzi pārcēlušies uz Rietumiem. Vācijas
ekspozīcijā ir analizēts, kā šo dzīvojamo fondu 
pielāgot bēgļu izmitināšanai. Kā uzņemamie bēgļi šobrīd maina un vēl
izmainīs Vācijas pilsētas. Lai arī pirmajā brīdī šķiet, ka uz paviljona sienām
izvietotie saukļi ir populistiski, iedziļinoties atklājas ārkārtīgi skrupuloza
analīze par dažādiem telpiskiem un sociāliem aspektiem, kas mainās vai tiek
ietekmēti, izmainoties iedzīvotāju sastāvam;

Austrālijas
paviljons: Baseins. Tēma izvēlēta, balstoties tradicionālajā austrāliešu
satikšanās vietā — baseinā. No jauna būvētais paviljons, kurā ir tikai viens
elements — baseins, ar savu tīro un askētisko (pat tehnisko) telpu, kurā viegli
virmojošais baseina ūdens vizuāli «pārplūst» aiz loga esošajā kanālā, fiziski
aicina apsēsties vienā no krēsliem vai uz baseina malas un uzsākt sarunu ar
blakus esošo apmeklētājo. Pārsteidzošs efekts, kā viens elements var veidot ne
tikai telpu, bet attiecības;

Izstāde, kas
atvērta visu biennāles laiku — Zahas Hadidas darbi Palazzo Franchetti. Absolūts talants lieliskā izstādē.

Par Baltijas
paviljonu: īsi — lielisks pieteikums gan atsevišķi, gan kopējā kontekstā, gan
atbilstībā tēmai, gan ekspozīcijas bagātīguma un pārdomātības dēļ. Pirmajā
iespaidā gan piejaucās neliela neapmierinātība ar plūstošo ekspozīcijas
iekārtojumu, kas likās nestrukturēts. Līdz ar to paviljona apskate prasa vairāk
laika nekā, varbūt, kāda cita, lai iedziļinātos visos stāstos. Un vienlaikus ir
patiess lepnums par to, ka šis paviljons ir, ka tas ir tāds, kāds tas ir un
vietā kurā tas ir (Palasport ir īsti
piemērota ekspozīcijas iecerei, kā arī tā atrodas ērti sasniedzamā vietā pie
Arsenāla ieejas) un pats galvenais — tajā nav robežas starp trīs valstīm, tas
patiesi ir Baltijas paviljons.

Juris Poga

Arhitekta J. Pogas birojs

Pēc ilgāka
laika biennāle ir pietuvināta realitātei un praktiskumam. Tas liek domāt, ka
arhitekta loma un nozīme palielinās (ne politiķiem, ne attīstītājiem). Līdz ar
to arī ekspozīcija ir saprotamākas. Daudzos paviljonos ir jaušama atgriešanās
pie jau zināmām vērtībām, kuras pārvērtējot var nonākt pie labiem risinājumiem.
Saturīgas un saistošas ir abas centrālās ekspozīcija, gan Arsenālā, gan arī
galvenajā Dārzu paviljonā.

No
nacionālajām sekcijām pateicoties kopdarbībai ievērību pelna Baltijas valstu
izstāde, kas ir jaunā kvalitātē (gan apjoma, gan informatīvā satura ziņā).
Neatstāj vienaldzīgu Vācijas izstāde, kas ļoti trāpīgi un veiksmīgi atspoguļo
bēgļu, patvērumu meklētāju un migrācijas tematiku (citiem, piemēram, Austrijai,
Nīdelandei uc. tas tik labi nesanāca). Efektīvi VDNH izspēlēts Krievijas
paviljonā (tas ir jāredz). Ir jauka debija — jaunuzbūvētais Austrālijas paviljons,
ko piepilda veldzējošais baseins.

Baltijas
paviljons —, manuprāt, tas ir negaidīts pavērsiens. Lielā sporta zāle, kas
pielijusi ar dienas gaismu padara izstādi draudzīgu, pilnīgi atšķirīgu no
lielākās daļas, kur dominē krēsla (lai labāk izceltu projekcijas). Telpas
plašums un gaisma rada kopīgu pozitīvu noskaņu, lai gan saturiski ekspozīcija
ir nopietna, piesātināta ar faktoloģiskiem materiāliem, kurus katrs var pētīt
bez piepūles, jo atmosfēra telpā ir veldzējoša un neapgrūtinoša.

Jāpiemin arī
Zaha Hadid Design fantastiskā ekspozīciju — radošā pienesuma pārskats. Bez tā
biennāle ir nepilnīgi apskatīta.

Baiba Tračuma

Arhitekte

Biennālē jau
ierasti arhitektūra iziet ārpus ēku apjomu un pilsētu struktūru mērogiem un
demonstrē savu klātbūtni jebkurā pasaules procesā. Tā uzbur nākotnes vīzija,
atceras pagātni, apgūst derīgos izrakteņus, rūpējas par dažādām sabiedrības
grupām, lido, izglīto, pabaro u.tml. Nav pārsteigums, ka vairāki paviljoni,
piemēram, Austrijas un Vācijas paviljons, izvērš aktuālo bēgļu tematiku un
citus sasāpējušus jautājumus, tomēr viens stends Giardini vispārējā ekspozīcijā Reporting
from the front
man lika apstāties un sastingt. Karš. Telpas fragmenta
maketā tika rekonstruēti dronu uzbrukuma postījumi, iezīmējot vietas, kur uz
sienām nav sprādziena pēdu, kas nozīmē, ka tur atradušies cilvēku ķermeņi (foto
1). Un es stāvu šajā telpā!  Arī šādus
maketus būvē arhitekti. Londonas kompānija Forensic
architecture
(tulkojumā  — «Tiesas
arhitektūra»), kuras komandā ir arhitekti, mākslinieki, filmu veidotāji,
žurnālisti, zinātnieki un juristi, izmeklē un veido telpiskos pierādījumus un
liecības par bruņotiem konfliktiem, vardarbību, politiskām cīņām, izmantojot
arhitektūras analīzes metodes, modeļus un video. Šī informācija tiek izmantota
starptautiskās tiesvedībās, cilvēktiesību aizsardzībā un Apvienoto Nāciju
Organizācijas izmeklēšanās. Koncepts un ekspozīcijas iekārtojums trāpa tieši
smadzenēs.

Baltijas
paviljons ir gaišs, patīkams un labi uzkomponēts, tomēr kopējās ekspozīcijas
saturs, subjektīvi izvēlēts, ir tikpat haotisks kā malkas krāvums vienā no
eksponātiem (foto 2). Kuratori stāsta, ka ekspozīcijas koncepcija nav divos
vārdos, arī ne divos teikumos raksturojama, bet tas pat nav tik svarīgi, jo ir
sasniegts pamatmērķis — izveidots vienots Baltijas valstu paviljons. Šoreiz ir
šis variants.

Dalīties ar ierakstu:

0 0 Balsis
Raksta vērtējums
Abonēt
Paziņot par
guest
0 Komentāri
Iekļautās atsauksmes
Apskatīt visus komentārus
0
Lūdzu, komentējietx