Vents Vīnbergs par muzeja projektiem

Kaut arī
šodien paziņots muzeja konkursa uzvarētājs, šķita svarīgi vēl
pārpublicēt Venta Vīnberga rakstu no laikraksta Diena, kurā viņš aplūko visus septiņus muzeja
konkursa darbus, trāpīgi raksturojot katra būtiskākās iezīmes. Lai gan
rakstīts plašākai auditorijai, tas vienlaikus uztur augstus arhitektūras
profesionālās kritikas standartus un ir vērtīgs pienesums t.s. vietējās
«arhitektūras kultūras» laukā.

Tur, New
Hanza City
 topošo
kvartālu vidū, kādudien jābūt parkam. Pa vidu starp XIX gadsimta preču stacijas
ēkām Hanzas ielā uz to kādreiz vedīs Mihaila Tāla iela. Šis parks būs trīsstūra
formā un ar platību, kas ir gandrīz puse no Vērmanes dārza. Gar parka dienvidu
malu gandrīz 200 metru garumā stiepsies cita jauna šķērsiela un cieši gar to —
jaunā muzeja ēka. Konkursā uzaicinātajiem arhitektiem bija jāiekļaujas ap 150
metru garā un 25—30 metru platā apbūves laukumā, nepārsniedzot 20 metru
augstuma atzīmi. Maksimāli izmantojot atļautos gabarītus, ēka var būt izstiepts
penālis divos, varbūt vietumis trīs stāvos ar telpām 7000 kvadrātmetru platībā.
Tas nav daudz, nav arī maz. Pēc proporcijām tam tuvs analogs ir izstāžu zāle Arsenāls.

Ekspozīciju zāles veidos vairāk nekā pusi ēkas platības jeb 3000
kvadrātmetru. Vienai jābūt vismaz 1000 kvadrātmetru lielai. Publikai būs
pieejama arī multifunkcionāla auditorija, restorāns vai kafejnīca, veikals,
bērnu istaba un citas papildērtības. Ap 10 procentu platības aizņems dienesta
telpas un vēl tikpat daudz — tehniskās. Domājot par apmeklētāju plūsmu,
arhitektiem bija jāpiedāvā telpu dalīšanas scenāriji, ja vienlaikus notiek
vairākas dažāda mēroga izstādes, maksas un bezmaksas pasākumi, slēgti sarīkojumi
ar ielūgumiem un vienkārši brīva laika pavadīšana patīkamā publiskajā vidē.
Visi konkursanti plašo ziemeļu puses parku risina kā neatņemamu muzeja
kompleksa sastāvdaļu, uzlūkojot to kā publisko iekštelpu paplašinājumu ar
iespēju to brīvi lietot kā ekspozīcijas turpinājumu ārtelpā. Uz Arsenāla izstāžu zāles trepītēm saliktās
granīta galvas tam nebūs laba analoģija. Parks gan nebūs tik liels, lai
līdzinātos plašajam un rurālajam Kopenhāgenas Luiziānas mākslas muzeja
skulptūru dārzam, bet arī ne tik mazs kā skvērs Parīzes Pompidū centra priekšā.

Katrs jauns projekts rada entuziasmu, bet ir dzirdēta arī
skepse, un ir nācies sastapties ar grūtībām to visu iztēloties pagaidām tik
tukšā un šķietami anonīmā vietā. Tādas šaubas mēdz uznākt arī man, un tad es
atkal meklēju pēc piemēriem. Ir vērts atcerēties, ka šāda situācija Rīgā jau ir
bijusi. Pirms 160 gadiem, kad ap blīvo Iekšrīgu sāka nojaukt nocietinājuma
vaļņus, tagadējais Bulvāru loks abpus pilsētas kanālam bija klaja un putekļaina
esplanāde. Kādam šis pilsētbūvniecības šedevrs tur bija jāiztēlojas.
Jāiztēlojas, piemēram, kā Rīgas Vācu teātra (tagad operas nama) arhitekts
Ludvigs Bonštets stāv tukšā Pankūku bastiona vietā un skatās uz tik pierasto
Vecrīgu Teātra ielas apkārtnē, kas toreiz šķita tikpat neievērojama
iekšpilsētas perifērija, cik neievērojama perifērija izskatās Hanzas iela ārpus
vēsturiskā centra. Aptuveni līdz tādam, kādu to pazīstam tagad, vēsturiskais
centrs izauga nākamajos 50 gados, Bulvāru loka apbūve ar operu centrā kļuva par
organisku vecpilsētas turpinājumu, saauga ar to un savilka vienā veselumā
dažādās Ārrīgas forštates, un teorētiski tāds pats potenciāls piemīt arī New
Hanza City
 teritorijai.

Visi dalībnieki tika izvēlēti savu prasmju un pieredzes dēļ (tā
aprakstīta KDi 11. februāra numurā), tomēr nevienam no viņiem vēl nav
sadarbības pieredzes ar konkrēto pasūtītāju un projekta realizēšanas pieredzes
Latvijā. Tāpēc katrā priekšlikumā autori ir iekodējuši ne vien konkrētās ēkas
arhitektonisko vīziju un savas īpašās telpas izjūtas demonstrējumu, bet arī
visu pārējo veiksmīgai sadarbībai un projekta realizēšanai nepieciešamo
attieksmju komplektu. Lūk, ko šajās septiņās arhitektūras skicēs pirmām kārtām
lūkos uztaustīt topošā muzeja cēlēji un īpašnieki. Savukārt mūs interesē tieši
nākotnes muzeja tēls un arhitektūras valoda, kādā tas pasniegts, jo būvniecības
vēsture, lai cik caurspīdīga vai aizplīvurota, eleganti izdejota vai asiņaini
izkarota tā būtu, vienmēr tiek aizmirsta. Mūsu rīcībā paliek tikai konkrēta
fiziskā telpa un mūsu attiecības ar to.  

Lahdelma & Mahlamäki Architects (Somija) un MADE arhitekti

Ekstravagantām būvēm tauta mēdz dot iesaukas, bet tikpat bieži
tām metaforiskus nosaukumus piešķir arhitekti un namu īpašnieki jau iepriekš —
publicitātes vai kādas noteiktas idejas manifestēšanas nolūkā. Kaķu māja
Vecrīgā un Cukurtrauks blakus Skābbarības tornim ir tautā dzīvas iesaukas, bet Lielais
dzintars
 Liepājā —
mērķtiecīgi konstruēts tēls. Muzeja konkursā somu arhitekti ir faktiski
vienīgie, kas projektam devuši konkrētu vārdu. Tas ir Gemma jeb Džemma (visbiežāk lietots kā
sievietes vārds, bet etimoloģiski no itāļu valodas tā nozīme ir
“dārgakmens”). Fiziski iedzīvināt dārgakmens zaigu arhitekti piedāvā
ar neparastu, inovatīvu kompozītmateriālu — puscaurspīdīgiem kokšķiedras un
otrreiz pārstrādātas plastmasas šindeļiem jeb lubiņām, kas pilnībā nosegtu
visas nama fasādes. Un arī lubiņu lietojums piespēlē projekta tēlam, jo tā
minimālistiskais apjoms ir atvasināts no tradicionālās latvju rijas ar
nošļauptiem jumta galiem.

Attieksmē pret konkursa uzdevumu visos darbos, starp citu, var
pamanīt interesantu dilemmu, kas būtu pelnījusi atsevišķu iedziļināšanos: vai
mūsdienu mākslas muzejam jābūt arhitektūras ikonai ar unikālu identitāti vai
arī vienkāršam, funkcionālam konteineram, kas varētu automātiski transformēties
līdzi laikam, arvien mainīgām un jaunām prasībām. Vai muzeja ilgmūžību drīzāk
nodrošina tas, ka tā mītne ir patstāvīgs un izcils artefakts, vai tas, ka
būtiska ir pati muzeja ideja, bet ēka un vieta ir tikai elastīga, ērti maināma
pagaidu čaula. Somu arhitekti ir nostājušies pirmās tēzes frontē, un konstruē
īpašu konkrētai vietai un laikam atbilstošu identitāti. Piemēram, inovatīvās
lubiņas šādā kontekstā, kā apgalvo arhitekti, vēl nav lietotas nekur pasaulē.

Tehnoloģiski un funkcionāli ļoti racionālo riju, kuras
konstruktīvo karkasu veidotu standartizēti, iepriekš izgatavojami koka rāmji
(vai arī metāla, ja Latvijas likumdošanā joprojām būs aizliegts lietot koka
konstrukcijas šāda mēroga sabiedriskajām ēkām), vidū sadala neregulāras formas
ātrijs visā ēkas divdesmit metru augstumā. Tas ir princips, kas dažādās
variācijās atkārtojas gandrīz visos darbos, — publiska, reprezentabla
lieltelpa, kas atvērta gan pret ielu, gan parku un ir arī visas iekštelpu
hierarhijas centrālais elements. Somi to mūsu kopīgajam Ziemeļeiropas reģionam
raksturīgajā un iemīļotajā veidā piedāvā viscaur apšūt ar koka apdari. Abus ar
ātriju atdalītos ēkas galus caur lieltelpu dažādos līmeņos savienotu tiltiņi.
Ekspresīvu telpisko pieredzi piedāvā arī divos stāvos organizētās
transformējamās galerijas ar izkliedētu virsgaismu. Taču vietumis trijos stāvos
kārtotās palīgtelpas risinātas strikti racionāli, ar labi ieeļļotas mašīnas
funkcionalitāti.

Parks sadalīts trīs atšķirīgās zonās. Gar fasādi iecerēts šaurs
taisnstūra baseins visā ēkas garumā, ārtelpas liekākā daļa risināta kā skraja
pļava ar pāris mākslīgiem pauguriem brīvai lielmēroga instalāciju izvietošanai,
turpretī parka tālais ziemeļu stūris varētu kļūt par blīvu birzi ar nelielu
saulespuķu dārzu vidū.

Šis ir viens no diviem projektiem, kurā izteikts interesants
priekšlikums par visu, iespējams, vēl ilgi neapbūvēto muzeja apkārtni. Tukšos New
Hanza City
 kvartālus
visapkārt piedāvāts apstādīt ar Latvijas bērziem. Būvniecībai atsākoties, tos
jau kā brangus stādus varēs pārvietot uz citurieni vai pat kā pieaugušus kokus
pārvērst vērtīgā materiālā citiem projektiem.  

Henning Larsen Architects (Dānija) un MARK arhitekti

Skandināvu modernisma veterāni, leģendārā dāņu arhitekta
Henninga Larsena tradīcijas turpinātāji pasaules mērogā, Rīgai radījuši
vislakoniskāko no septiņiem piedāvājumiem. Uz diviem masīviem vienstāva
pīlāriem novietots horizontāls penālis, kas ar vienkāršu ģeometrisku paņēmienu
nedaudz savērpts pa diagonāli. Reizē klasiski un modernistiski tīrā forma
uzjundī kaut ko Rīgā jau sāpīgi piedzīvotu — izplatīto nejūtīgumu pret šādas
arhitektūras pašpietiekamo, neaptraipāmo eleganci, piemēram, Okupācijas muzeja
ēkas gadījumā. Dāņu piedāvājumā ir daudz analoģiju ar šobrīd apdraudēto
Vecrīgas meistardarbu, jo šī arhitektūras valoda ir tik kanoniska kā klasisks
pantmērs vai grieķu orderis, kura uzbūves principus zināt nekad nav kauns.

Lūk, lēzenais stereobats, plints, daudzpakāpju cokols, ja
vēlaties, pa kuru paceļamies uz galveno pirmā stāva līmeni un kurā ieslēptas
tehniskās telpas. Aklajos pīlāros izvietotas mazās galerijas un visas ar
viesmīlību saistītās funkcijas. Lieltelpa starp pīlāriem ir ieejas ātrijs, ar
plašu stiklojumu atvērts gan pret ielu, gan parku, bet augstajā antablementā,
saprotams, atrodas galvenā ekspozīciju zāle. Izvairoties no iespējamās
vienmuļības, telpu plānojums ir simetrisks pa to pašu diagonāli, ap kuru
vērpjas otrā stāva apjoms. Īsti modernistiskā garā pirmā stāva pīlāri apšūti ar
ķieģeli, bet augstais antablements — ar perforētām alumīnija plāksnēm.

Kopumā projektā drīzāk nojaušams skandināvisks demokrātiskums,
drīzāk kopā būšanas prieks nekā svinīga gatavošanās mākslas baudījumam vai
pedagoģiski viltīgi iestudēta mākslas iemānīšana neticīgajiem. Viss elegantais
stereobats, tā plašā kāpņu, trepju, pakāpienu, pandusu un piesēžamo maliņu
sistēma, kas ved augšup un iekšup centrālajā ātrijā un muzejā, iecerēta kā
savdabīga ikdienas agora, patīkamas laika pavadīšanas vieta bez nepārprotama
spiediena vai nu patērēt muzeja pakalpojumus, vai iet un pavadīt laiku
lietderīgi kur citur. Šādu pilsētas dzīves modeli pazīst visās Rietumeiropas
metropolēs. Arī Rīgā, šķiet, netrūkst maliņu un pakāpienu, uz kuriem pieklājīgi
palaiskoties, un ir, kas to uzdrīkstas darīt, tomēr kopumā šāda prakse te vēl
tiek uzlūkota ar lielām aizdomām. Dāņi kārtējo reizi piedāvā to pārvarēt.
Galvenā izstāžu zāle otrajā stāvā ar pirmā stāva ātriju savienota caur plašu
atvērumu, taču tas un lieltelpas stūros diezgan mehāniski iesēdinātie dienesta
telpu un bērnistabas bloki gaidīto plašumu sadrumstalo. Taču, iespējams, arī
tas darīts, apzināti izvairoties no hierarhiska telpu kārtojuma. Nekam te nav
dota iespēja justies svarīgākam par ko citu. Publikas plūsma starp abu stāvu
galerijām organizēta kā Mēbiusa lente, kurai nav nedz centra, nedz sākuma un
gala.

Par vairāklīmeņu sistēmu var uzskatīt arī parka projektu. Tam ir
zemais, dabiskais, neregulārais līmenis — dīķīši, pauguriņi, mauriņš un
izkaisīti stādījumi, līkumoti un grantēti kājceliņi. Virs tā pavisam nedaudz
piepacelts regulārais, intelektuālais līmenis — ar ēkas arhitektūru saistītas
taisnas ietves, laipas, terases un mākslas objekti.  

Neutelings Riedijk Architects (Nīderlande) un arhitekte Brigita
Bula

Nīderlandiešu arhitektu radošo biogrāfiju man nācies pētīt
visdetalizētāk, tāpēc nav grūti sev pamatot, kāpēc viņu priekšlikums šķiet
viskonsekventākais. Nē, nevis visatbilstošākais dotajam uzdevumam — to es šeit
neizšķiršu —, bet visatpazīstamākais salīdzinājumā ar arhitektu iepriekšējo
daiļradi. Viņi zina, ko dara, un dara to ar drošu roku. Rokrakstu var atpazīt
savdabīgajā būvmasu un apjoma proporciju izjūtā, monumentālajā iekštelpu
hierarhijā un īpaši raksturīgajā, asprātīgajā spēlē ar ēkas ādu — fasādes
grafiku.

Kāds no konkurentiem šajā sacensībā diezgan nekautrīgi bija
norādījis, ka vispār jau dotā gruntsgabala konfigurācija ar malu proporciju 1:6
tik specifiskai funkcijai kā mākslas muzejs ir diezgan problemātiska. Toties
Vilems Jans Nētelingss te jūtas acīmredzami ērti. Nemirstīgā modernisma
paņēmienus viņš nelieto tik tieši un hrestomātiski kā dāņi, tomēr arī viņa
amats audzis šīs attieksmes iespaidā. Lineāro otrā stāva penāli līdzīgi kā dāņu
piedāvājumā balsta divi dalīti pirmā stāva bloki ar caurskatāmu ātriju pa vidu,
tomēr šeit kopējā kompozīcija līdzsvarota ar pamanāmu paaugstinājumu ēkas
austrumu galā. Kaila, monohroma apjomu kārtojuma gadījumā nekas šeit nešķistu
īpašs, kāds dizaina skolas students par kompozīciju saņemtu mērenu atzinību,
bet ne vairāk. Nētelingsam toties ir nags uz funkcionālisma arhitektūras
ietērpšanu izteiksmīgā apdarē. Šajā gadījumā — balta, veidņota betona
elementos, vara vai bronzas loksnēs zem tiem un pulēta melna akmens vai flīžu
klājumā. Visu šo materiālu izvēli un apstrādes paņēmienus iedvesmojis kāds no
vietai raksturīgajiem motīviem (vai arī motīviem, kam būtu jākļūst par vietu
raksturojošiem), bet šo it kā labi zināmo materiālu kombinācijas rezultāts
nepārspīlējot salīdzināms ar Vivjenas Vestvudas tērpu ekstravaganci un šoka
efektu. Un nekas ekstraordinārs it kā taču nav darīts: tie paši kopš pagājušā
gadsimta divdesmitajiem gadiem zināmie apjomu kompozīcijas principi un diezgan
plaši izplatītu materiālu lietojums, vai ne?

Taču vislielāko pārsteigumu šajā projektā varētu radīt tieši
iekštelpa. Kur vien iespējams, visas ekspozīciju telpas veidotas pilnā ēkas
augstumā, prasību pēc dalītu izstāžu iespējas nodrošinot ar balkoniem otrā un
trešā stāva līmenī. Ņemot vērā cilvēka fiziskās uztveres īpatnības, kas vienu
un to pašu telpas tilpumu iekšpusē liek just vismaz par 20 procentiem lielāku
nekā no ārpuses, efekts varētu būt reibinošs. To pastiprina arī dramatiskās
vaļējās kāpnes telpu galos, teatrālie, kopš Lekorbizjē laikiem populārie rampu
maršruti un kāpnes — tribīnes.

Nīderlandieši, tāpat kā somi, piedāvā visu vēl neapbūvēto
apkārtni pārvērst par bērzu plantāciju, iesakot to darīt jau tagad, kamēr vēl
pat nav sākusies muzeja būvniecība, un ieskicējot teritorijas ainavisko
situāciju vismaz līdz 2036. gadam. Šajā ilglaicīgajā scenārijā dažādām gaidāmā
muzeja popularizēšanas aktivitātēm jau tagad jāsāk izmantot nostalģisko vecās
preču stacijas spīķeri, kas vēlāk būtu integrējams muzeja parkā. Pašam parkam
gan viņi piedāvā pēc iespējas rudenīgi krāsainākus stādījumus pa gruntsgabala
perimetru, viduci atstājot klaju. Ainaviskuma labad un rūpējoties par koku
pretenzijām pret augstu gruntsūdeni, parku piedāvāts veidot mēreni paugurainu.
 

Sauerbruch Hutton (Vācija) un arhitekts Ingurds Lazdiņš

Tieši tikpat skaidri, cik somu arhitekti deklarē muzeja kā
arhitektūras ikonas nepieciešamību, viņu vācu kolēģi paziņo, ka ir pret ikonām
arhitektūrā un ka muzejam pirmām kārtām jābūt praktiskam mākslas šķūnim jeb
noliktavai. Jo īpaši — šobrīd grūti prognozējamās apkārtnes komercapbūves
kontekstā. Ja apkārtnes arhitektūra būs salti pragmatiska un sterila, kultūras
šķūnis šķitīs mājīgs un neparasts. Kurpretim, ja jaunie kvartāli būs laikmetīgi
pretenciozi, tas šķitīs vienkāršs, naivs un sargājams. Tomēr interesanti — gan
somu, gan vāciešu darbus var nosaukt pat par līdzīgiem. Viņu paņēmieni pilnībā
sakrīt virtuozajā būvniecības tehnoloģiju lietojumā, ekonomijā, otrreizējās
pārstrādes iespējās un pedantiskajā attieksmē pret telpu funkcionalitāti.

Tiešām šķietami triviālo šķūņa apjomu, kas paceļas tikai 12
metru augstumā, bet aizņem pilnīgi visu ēkai atvēlēto apbūves laukumu, veido
identisku un iespaidīgu līmēta saplākšņa rāmju sistēma ar plašām pārkarēm. Šāds
eksoskelets ļauj veidot no konstrukcijām brīvu iekštelpu visā ēkas 30 metru
platumā. Austrumu galā apjoms nedaudz izliecas, taču arī tas ir nevis radošas
iegribas dēļ, bet tāpēc, ka to pieprasa gruntsgabala konfigurācija (citos
darbos šis liektais teritorijas stūris atstāts ārtelpai). Toties visas
iekštelpas risinātas kā patstāvīgas kubikulas, atsevišķas lielākas vai mazākas
kabatas (vai klases) divos stāvos abpus ēkas centrālajai garenasij. Tieši
kubikulu dažādie izmēri atbrīvo interjeru no skolas gaiteņa sajūtas un tuvina
to drīzāk mazpilsētas ieliņas raksturam. Konkursa noteikumos ieliktā prasība
nodrošināt vienlaicīgu dažādu profilu pasākumu iespēju šādā gadījumā iespējama,
daļēji slēdzot vai atverot atsevišķās telpas piekļuvei no centrālās
“ielas”. Visas tehniskās telpas ieslēptas samērā nelielā pagrabā.
Līmēta koka sijas balsta arī otrā stāva betona grīdas plātni, bet starpsienu
betona aizpildījums nodrošina nesošā karkasa stabilitāti.

Minimālistiskā, acīmredzamā, neizskaistinātā konstrukcija rada
prefabricētas, saliekamas, ātri un ērti montējamas un, iespējams, arī tikpat
viegli demontējamas būves iespaidu, un tā ir ļoti aktuāla tendence mūsdienu
arhitektūrā, bet jo īpaši — kreisi liberālajās Eiropas demokrātijās un zināšanu
centros. Pretēji konservatīvajai tradīciju mītiskošanai un norobežošanās
politikai, kas ir tikpat vērā ņemama, tiek pētītas arī metodes ātrai reakcijai
un pielāgošanās spējai pēkšņu pārmaiņu gadījumos.

Taču bez mērenas norobežošanās neiztiek arī progresīvie vācieši.
Tā parādās jau iepriekšminētajā vēlmē būt antiikoniskiem kontrastā eventuālajai
apkārtnes apbūvei un arī parka projektā. Tas viss ir pārvērsts par plašu,
ēnainu bērzu birzi, tādu kā iekšup vērstu brīva plānojuma brīvdabas halli bez
strikti noteiktiem celiņiem un dobēm. Ar šur tur izstādītiem vides objektiem.
Birzs tādā veidā ir ne tik daudz apkārtnes biznesa vides rekreācijas zona, cik
tiešs dialogs ar pašu muzeja šķūni. Bērzu stumbru un ēkas koka karkasa sinhronā
vertikalitāte tur abus elkoņos.  

Caruso St John Architects (Lielbritānija) un arhitektu birojs
Jaunromāns un Ābele

Britu arhitektu piedāvājums pirmajā brīdī šķiet
visatšķirīgākais, vispārsteidzošākais. Dažiem gan šis pārsteigums varētu būt
pat mazliet nepatīkams, un, lūk, kāpēc. Pirmajā lasījumā projekta arhitektūras
valoda šķiet ļoti postmoderna. Pasaules būvmākslā postmodernisms bija aktuāls
līdz deviņdesmito gadu sākumam, un, tagad atskatoties, tā laika arhitektūra
šajā filozofijā balstītos nejaušības, ironijas, reizē arī izdzīvotāju
solidaritātes principus raksturo pat labāk nekā attiecīgā perioda literatūra un
politika. Piesegusies ar reģionālisma lozungu, tā kritizēja globālā modernisma
entuziasmu un sarkastiski kariķēja jebkuru urrā pozitīvismu, taču ir uzskats,
ka postmodernisma doma ironizēdama tā arī nav piedāvājusi nevienu jaunu
attīstības vektoru. Virspusējs vērotājs Karūzo un Sentdžona priekšlikumā redzēs
atsauces uz viņu dižā tautieša Džeimsa Stērlinga darbiem (Stērlinga vārdā,
starp citu, nosaukta patlaban prestižākā britu arhitektūras balva). Projekts,
šķiet, pauž samierniecisku tēzi: “Būsim reāli un beigsim izlikties, ka
vairs nedzīvojam postmodernismā.”

Tas, iespējams, sasaucas ar stāvokli, kādā atrodas laikmetīgā
māksla un kā tā risina attiecības ar pasauli, tāpēc postmodernā ironisko
atsauču metode var būt leģitīma un īpatnējā kārtā pat godīga. Tā ir tā pati
valoda, kurā Hardijs Lediņš ironizēja, zīmēdams savu slaveno Pārdaugavas
panorāmu, kas tagad, trīsdesmit gadu vēlāk, kā mēs redzam, pilnā nopietnībā
gandrīz tādā veidā ir arī realizēta.

Lai gan autori skaidro, ka objekta novietne viņiem šķitusi tabula
rasa
, viņu priekšlikums ir blīvs asprātīgu atsauču un parafrāžu
kopums. Te ir atsauce uz ārpilsētas muižiņām, kas plašu parku vidū laika gaitā
apaug ar jaunu funkciju diktētām piebūvēm (arī projektā iekodēta tāda iespēja,
ļaujot muzeja kompleksu laika gaitā papildināt ar jaunām mākslas instalācijām
un brīvstāvošiem paviljoniem). Droši vien nejauša, tomēr amizanta sanākusi
augstā ieejas kuba vaiņagojuma alūzija ar mūsu Gaismas pils kronīti un
zobiņiem. Briti paši gan atsaucas uz Rīgā pamanītajiem nacionālā romantisma
namu masīvajiem stūru torņiem, bet arī tie taču radušies mitoloģijas iespaidā,
kam piespēlē šis projekts.

Mēreni konservatīvs ir arī muzeja plānojums. Sadrumstalotais
ēkas apjoms uzbur privātas izpriecu muižas tēlu, turpretim iekštelpu
organizācija ir tāda, kādas savos īpašumos iekārtojuši vecās Eiropas turīgie
privātkolekcionāri. Prātā nāk gan Serpentīna galerijas Londonas Haidparkā, gan
Pegijas Gugenheimas tik intīmās kolekcijas Venēcijā. Pirmā stāva telpas ir
klasiski cita aiz citas savirknētas mazās izstāžu zāles, tiesa, ar
interesantiem dabiskā apgaismojuma scenārijiem. Tām kā autonomas piebūvītes
pieslēdzas visas papildfunkcijas. Otrais stāvs ir tīra, plaša lielā galerija.
Taču tās griestos eksponētas jumta koka kopnes — kā atsauce uz prestižajām
galerijām, kas iekārtotas rekonstruētos bijušo fabriku loftos vai pat baznīcās.

Arī parks projektēts tikpat postmodernā garā. Uz nosacītas
simetrijas ass, kāda varētu būt bijusi klasiskai villai pirms vēlākām pārbūvēm,
atrodas manierīgi ovāls baseins, bet ap to — taisnās līnijās stādīti koki kā
piemiņa no senāka regulāra dārza. Arī Haidparku nepieminēju nejauši — šeit
radīta iespēja ikonisku paviljonu izvietošanai tāpat kā pasaulslavenajā
Serpentīnā.  

wHY (ASV), OUTOFBOX Architecture un ALPS

Amerikāņu arhitektu priekšlikums man šķiet reizē skumji utopisks
un ļoti ielīksmojošs. Tajā daudz vairāk nekā citos redzu globalizācijas
piedāvātās iespējas.

Globalizācija nav gluži vienvirziena kustība uz labākajā
gadījumā unificētu pelēcību, kā bieži attēlo tās pretinieki. (Ar unificētu
pelēcību pirmām kārtām saistās visslēgtākā, par savu īpašo ceļu
vispārliecinātākā valsts pasaulē.) Globalizācija ir radījusi iespēju tādu
kultūru mijiedarbībai, kuras citos apstākļos nekad viena par otru neko
nezinātu. Jā, var gadīties, ka šī mijiedarbība ir sadursme, taču tieši sadursme
liek daļiņām kustēties jaunos virzienos. Gan mums, gan viņiem.

Amerikāņu arhitektu priekšlikumā ir ar itin kā cita dzīvesstila
pieredzi pakausī radīta telpas sajūta, šeit neierasta kaliforniska bezrūpība
jeb easygoing, kā viņi paši saka. Vai vismaz ir
liela vēlme ko tādu ieraudzīt. Nākotnes kvartāli visapkārt muzejam visdrīzāk
veidosies korporatīvi sterili un lakoniski, tāda ir tendence. Tāpēc jo vairāk
gribas muzeja projektā ieraudzīt nevis institucionālu svinīgumu un robotisku
funkcionalitāti, bet ar cilvēka mērogu samērojamu detalizāciju. Tādu
materialitāti, kas ir patīkama pēc taustes, nevis grafiski glīta no attāluma
vai putna lidojuma. Tādu pastāvīga pārsteiguma avotu, kas darbojas fiziskā
klātienē, nevis konceptuālos aprakstos. Amerikāņi, šķiet, tieši to piedāvā.
Turklāt ne tik daudz ekstravaganto būves formu ziņā, cik telpas dramaturģijā.

Kopējo apjomu veido divi viens virs otra novietoti un nedaudz
nobīdīti būvķermeņi, kas abi plānā atvasināti no tāda kā daudzfunkcionāla
astoņkāja, kurā visi dažādie muzeja uzdevumi krustojas, pinas un klājas cits
citam pāri. Līdz ar to veidojas komplicēta ēnainu kaktu, pārkaru, nejaušu
pagriezienu un negaidītu atvērumu sistēma, kuru, pat neraugoties uz samērā
nelielo muzeja programmu, vienā nācienā nemaz nevar aptvert. Tāpēc arhitekti
piedāvā turēt ēku maksimāli atvērtu un, iespējams, pat nenormēt tās darbalaiku.
Ēkas augsto pirmo līmeni veido scenogrāfiski viens pret otru savērsti bloki ar
prefabricēta betona apdari, kuras grafika ir vēsturisko fasāžu interpretācija.
Telpa starp tiem Kalifornijas apstākļos droši vien varētu palikt atvērta, bet
mūsu sarežģītais klimats un uz norobežošanos vērstā komunikācijas kultūra liktu
to slēgt. Taču ar visu to ir rasta iespēja gan intīmiem iekšpagalmiem, gan
gaisa dārziem. Milzu kāpnes no ātrija uz lielo galeriju vienlaikus ir arī programmā
prasītās auditorijas tribīnes un vēl viena brīvā laika pavadīšanas platforma.
Otrā līmeņa būvķermeni, kurš veido grandiozu pārkari virs ieejas skvēra un kurā
plešas galvenā ekspozīciju zāle, ieliecoties, izliecoties ierāmē pulēta
nerūsējošā tērauda fasāde.

Parka plānojums ir tikpat ģeometrisks, cik pati ēka, paredzot
arī divus lielus daudzstūra formas baseinus ar strūklaku netālu no galvenās
ieejas bruģētā skvēra. Pārējā parka daļa sadalīta tādos kā dažādas formas
bosketos ar koku stādījumiem.  

Adjaye Associates (Lielbritānija) un AB3D

Tiešām svinīgu oficiālas kultūras institūcijas apmeklējuma
pieredzi piedāvā britu arhitekti Deivida Adžaja vadībā. Muzeja galvenā ieeja
atrodas pagraba līmenī, uz kuru ved majestātiska, pavisam lēzena 32 metrus
plata un 50 metru gara rampa, tādējādi faktiski veidojot lielu reprezentablu
vienlaidu priekšpagalmu. Dziļāk ir plašs ieejas vestibils, garderobes un
multifunkcionālā auditorija. Šeit atģidusies, atģērbusies un aklimatizējusies,
publika pa efektīgām vītņu kāpnēm aicināta doties augšup uz pirmo stāvu,
bufetes zonu, no kuras var iziet ārā parkā pirms programmas turpinājuma. Bufetē
var ienākt arī tieši no parka, kad ir vasara un nav jāatģērbjas. Vēl publika
var uzreiz doties tālāk uz otro stāvu, kas viss sadalīts trīs lielās
iespaidīgās galerijās. Ar līdzīgu apmeklētāju plūsmas organizācijas shēmu —
caur ierašanās filtru pazemē un bufeti kuluāros — rīdzinieki un viņu viesi jau
ir pazīstami Lielās ģildes koncertzālē un nesen paplašinātajā Dzintaru
koncertzālē.

Lielākā daļa pirmā stāva atvēlēta muzeja darbinieku ērtībām:
plašiem, pret parku atvērtiem birojiem, ērtām, ielas pusē izvietotām telpām
piegādei, darbnīcām un noliktavai. No galerijām atvēlētā otrā stāva, pirms viss
izstaigāts, īsti nav kur sprukt. Bet var taisīt īsus starpbrīžus lejas bufetē,
izlavīties uz svaiga gaisa brīdi parkā vai arī uzkāpt vēl vienu vītņu loku
augstāk uz nelielas jumta terases, ja tā laikapstākļu dēļ nebūs slēgta. Tur
iespējams baudīt nama piekto fasādi, vairāk nekā četrus metrus augstās, izteiksmīgās
galeriju virsgaismas piramīdas. Pārējā laikā šī piektā fasāde, tiešām elegantā
nama arhitektūras raksturīgākā iezīme, rotās ainavu aiz apkārtējo nākotnes
augstceltņu logiem.

Ne mazāk svinīgs plānots arī pusotru hektāru plašais publiskais
parks. Tā centrālā dominante ir prāvs neregulāras formas dīķis, bet ap to —
klasiskos angļu ainavu dārza principos balstīti stādījumi. Nelielā bruģētā
laukumā blakus dīķim izvietojams neliels parka paviljons ar publiskajām
labierīcībām; trīs citi nelieli kioskveida objekti tuvāk muzeja ēkai īstenībā
ir inženiertehniska rakstura nepieciešamība. Priekšlikuma risinājumos
nepārprotami iekodēta arī spēja visu šo reprezentablo kompleksu realizēt
efektīvi un pēc visaugstākajiem standartiem.  

*** 

Nobeigumā jāpiebilst, ka visi darbi ir augsti profesionāli un
konkursa iznākums būtu daudz plikāks un pliekanāks, ja trūktu kāda no šo
septiņu komandu pārstāvētajiem patiesi atšķirīgajiem skatījumiem uz to, kāds
muzejs Rīgai un Latvijai nepieciešams. Ieguvums būs jebkurš no šiem risinājumiem,
taču pāri visam — tik ļoti vajadzīgais Laikmetīgās mākslas muzejs pats. 

Dalīties ar ierakstu:

0 0 Balsis
Raksta vērtējums
Abonēt
Paziņot par
guest
0 Komentāri
Iekļautās atsauksmes
Apskatīt visus komentārus
0
Lūdzu, komentējietx