A4D tiecas izraudzīties darbus, kuru pamatā ir ideja — interesanta un, iespējams,  svaiga. Tādus projektus, kas šķiet konceptuāli skaidri, pamatoti un pārliecinoši, priekšlikumus, kas pauž attieksmi pret tādiem mūsdienu pilsētu aspektiem kā publiskā telpa, transports, ilgtspējīga attīstība. Tādus darbus, kuros sajūtami meklējumi un eksperimenti, gan arī kādas provokācijas. A4D negaida, lai diplomdarba rezultāts būtu smuka māja, iespējams, projekti uzdod vairāk jautājumu nekā atbilžu, tomēr tieši diskusijas rosināšana — tā ir vēl papildus vērtība.

A4D šogad izvēlējās četrus šādus diplomdarbus, kuri likās spilgtākie un interesantākie. Ierasts, ka minētos kritērijus parasti labāk apliecina darbi, kas pievēršas urbānām tēmām — pilsētveides lietām, — tātad, pilsētbūvniecības vai plānošanas projekti.

Labākie darbi

Taču šogad starp labākajiem ir arī arhitektūras projekts, kas aplūko vienu atsevišķu ēku. Lienes Jākobsones priekšlikums autoostai Cēsīs  drīzāk ir kā tāda atvērta struktūra, kas piedāvā platformu (gan pārnestā, gan tiešā nozīmē) dažādākajām pilsētnieciskām aktivitātēm, sasaucoties ar leģendārā situacionista Konstanta Jaunās Babilonas idejām. Varētu gan likties kā šāda mēroga ēka tādai mazpilsētai kā Cēsis ir par lielu un reizē pārāk tālu no dzelzceļa stacijas, taču var sacīt, ka jebkurš diplomdarbs, līdzīgi kā Konstanta projektētā pilsēta, jau arī ir tāda kā privāta utopija.  Būve, kas formāli atsauc atmiņā 50.-60.gadu modernismu vai kādus 90.gadu nīderlandiešu t.s. supermodernisma piemērus, ir kā komplekss pats par sevi, kļūstot par nozīmīgu mezglu pilsētiņas struktūrā. Ēkas funkcionālās zonas veidotas kā atsevišķi paviljoni, ko apvieno kopīgs jumts, kas  reizē ir kā pacelts pilsētas laukums.

Šogad ievērojams skaits diplomandu (skatoties izstādi, likās, ka gandrīz vai kāda trešā daļa) pievērsušies dažādu rūpnīcu pārbūvēm un revitalizācijām. Var jau saprast tēmas nozīmīgumu — pēc 90.gadu deindustrializācijas Rīgā ir patiešām daudz pamestu rūpnīcu un tās arī būtu pelnījušas pārdzimt jaunai dzīvei mūsdienu pilsētā. Jāatzīst gan, ka lielajā vairumā studentu darbu piedāvājumi ir visai atpazīstami – saprotams, ka vai visi studenti, kas pievērsušies rūpnīcām, gribētu tajās redzēt kultūras centrus vai kādus «radošos kvartālus». Priekšlikumi tradicionāli piedāvā saglabāt vēsturiskās ķieģeļu ēkas, nojaukt jaunākās, ielikt tukšajās vietās kādu kantainu vai taisni pretēji — ekspresīvu stiklotu apjomu. Vai vairākus. Dažos gadījumos vēl arī piedomājot par iekškvartāla publisko telpu, bet citreiz piemirstot  arī to.

Tomēr daži no šiem darbiem izcēlās arī ar citām kvalitātēm,  spilgtākais un atšķirīgākais noteikti ir Ilvas Cimermanes darbs teritorijai starp Daugavgrīvas ielu un Zunda kanālu. Viņas projekts nav bezkaislīga noņemšanās ar veciem mūriem vai jaunu apjomu iedēstīšana, daudz vairāk tā ir saudzīga vietas sajušana un dziļāka analīze. Atsaucoties uz vietas pietiekoši interesanto pagātni un ieraugot poētisko arī divdesmitā gadsimta industriālās arhitektūras vrakos un drupās, autore piedāvā savas īpašas pieejas vietas apgūšanā un atdzīvināšanā. Var tikai iztēloties, ka šāds modelis – attīstoties soli pa solim, atvērti un radoši, šī vieta noteikti varētu būt pilsētnieciskāka un humānāka, nekā tā, kas rastos uzbūvējot nesamērīgo Akropoles milzu kompleksu un līdzīgi «sakārtojot» pērējās teritorijas.

Viens no visiespaidīgākajiem diplomdarbiem noteikti bija Haralda Helfriča projekts nākotnes dzīvojamajam rajonam Rumbulā. Uz šo darbu vistiešāk var attiecināt utopijas jēdzienu un projektā nosaukumā arī ielikts gada skaitlis — 2050. Balstoties uz visai modīgu ideju — par ilgtspējīgu dzīvesveidu, pilsētu un arhitektūru, autors to risinājis savā īpašā veidā. Raugoties uz neregulāro pilsētniecisko struktūru modelī, prātā nāk jauno urbānistu ciemati. Šeit gan piedāvāts ar tādu modernisma vērienu – pārsteidzošajā maketā redzama tikai desmitā daļa no plānotā rajona un var tikai minēt cik tūkstošiem iedzīvotāju šāds rajons paredzēts. Var jau gan autoram pārmest zināmas pretrunas — zem ekoloģiskājām mājām, kurās dzīvotu cilvēki, kas iemiesotu jaunās nākotnes vērtības, visā milzu platībā plānotas autostāvvietas. Zinot, ka jau šobrīd tramvaja līnija aizsniedz plānoto rajonu, varēja iztēloties, ka ilgtspējīgai pilsētai pienāktos arī nākotnes transporta risinājumi. Taču šādās lietās droši vien sava atbildība jāuzņemas arī diplomdarba vadītājam, kam taču vajadzētu būt pozitīvai nozīmei darbu virzīšanā. Neskatoties uz darba vērienu un mērogu, interesanti varētu būt aplūkot to, kā šāda pilsēta dzīvo pašā mazākajā — ielu stūra, pagalma vai skvēriņa mērogā, modelējot kādas iespējamas urbānas situācijas. Taču, protams arī bez tā darba apjoms liekas iespaidīgs un izvērsts. To ilustrē arī dažādie vizuāli izklāstītie aspekti — atkritumu savākšana, insolācija un pat  augu seka tīrumā starp plānoto rajonu un Maskavas ielu.

Viens no spilgtākajiem un labākajiem darbiem ir arī Aleksandra Feļtina priekšlikums Ziemeļu koridora daļai Ķīšezera krastā. Darbs vispusīgi un pamatīgi analīzē gan par vietas esošo potenciālu un vērtības, gan pilsētas attīstības dokumentus , kas skar šo vietu, koncentrējoties uz svaigāko un nozīmīgāko — pēdējo desmitgažu Latvijas lielāko infrastruktūras attīstības projektu — Ziemeļu koridoru. Autors secina, ka jaunākajā pilsētas attīstības plānā paustais redzējums vietai  ir zaudējis telpisko integritāti  un citas ainaviskās kvalitātes, kādas uzsvēra iepriekšējie plāni. Līdz ar to jaunais maģistrāles projekts sola atkārtot Rīgai ierasto kļūdu, kad ceļš pārdalot vietu izolētās daļās, tradicionāli nogriežot pieeju ūdensmalai. Taču projekts neaprobežojas ar secinājumiem, bet sniedz gan iespējamā risinājuma vadlīnijas, gan piedāvā alternatīvas plānošanas pieejas. Līdz ar to diplomdarbs risina ne tikai kādas tā autoram vien tuvas problēmas, bet pievēršoties aktuālam projektam, norāda uz tā nepilnībām un rāda iespējamos ceļus, kas palīdzētu būtiski celt vietas potenciālu.

Citi interesanti darbi

Noteikti vērts pieminēt arī citus darbus, kas uzrāda atzīstamas kvalitātes, atklāj interesantas pieejas vai skar kādus jūtīgus jautājumus. Savā veidā mazliet līdzīgs Ilvas Cimermanes darbam ir arī Madaras Eisakas projekts Ķīpsalas Ziemeļu galam. Abi darbi daudz iedvesmas smeļas vietas pagātnē, taču Dienvidzunda projekts ar iegūtās informācijas konceptualizāšanu galā tiek veiksmīgāk. Savukārt Madaras diplomdarbā piedāvātais dzīvojamais tilts, kas savieno Ķīpsalu ar Podragu ir interesants, tomēr tā jēga var šķist pašmērķīga.

Sava nozīme noteikti ir arī darbiem, kas skar kādu problēmu, piedāvājot kādus negaidītus, pat provokatīvus un varbūt pat mazliet ciniskus risinājumus. Iespējams gan, ka autori paši šos darbus vērtē savādāk. Tāds iepriekšējos gados bija projekts, kas piedāvāja satiksmes problēmas Rīgā risināt, izveidojot autoceļu estekādi apkārt centram, savukārt cits — lidostas priekšu atvēlot kalnam, kurā stāvētu automāšinas, bet pagājušajā gadā — darbs, kas bijušās Radiotehnikas rūpnīcas apkārtni piedāvāja pārvērst par tādu kā loģistikas centru, kas uzkonstruēts, kā daudzkārt palielināta  mikroshēma.

Šogad uz mazliet līdzīgu statusu pretendē Ojāra Šablovska priekšlikums gandrīz pilnībā aizbūvēt t.s. Līvu laukumu, atstājot vien tādu kā nelielu pagalmiņu pie Meistaru ielas. Lai arī kā var nepatīk šis laukums tāds, kāds tas ir tagad, tomēr šāda pieeja var likties gana pārsteidzoša un raisīt zināmas diskusijas. Pietiekoši svešāds var likties arī Brīvības ielas un Austrumu maģistrāles, tātad, Gustava Zemgala gatves (kādreizējās Vairoga ielas)  divu (patiesībā — trīs, jo izmantota arī pazeme) līmeņu krustojums pie VEFa, kā Evijas Runces diplomprojektā. Taču, ja to salīdzina ar jauno Slāvu apli, tad, protams, tas varētu tāds nieks vien likties.

Gribās pieminēt vēl divus diplomdarbus, kas šķiet interesanti ar to, ka ievērojami attālinās no arhitektūras, vairāk ietiecoties citās disciplīnās. Īpaši interesants ir Viktorijas Priļenskas projekts salai Bernātos. Filosofiski apsverot cilvēka un dabas mijiedarbību, viņas darbs ir drīzāk ģeogrāfisks, modelējot ūdens viļņu iedarbību uz krastu autore piedāvā radīt salu jūrā, sadarbojoties ar dabu. Ņemot vērā krasta eroziju Bernātu ragā, viņasprāt pietiktu tikai mērķtiecīgi veidot nostiprinājumus, lai dabiskie apstākļi pēc 50 gadiem šeit būtu radījuši salu.

Savukārt Madaras Plāciņas darbs pievēršas Jaunliepājai, analizējot faktorus un sniedzot ieteikumus sabiedriskās dzīves potenciāla aktivizēšani, respektīvi — tiecoties šo rajonu padarīt pilsētnieciskāku. Tiecoties padarīt dzīvāku pilsēttelpu, darbs gan nepiedāvā īpašus telpiskus risinājumus, jo saprotams arī, ka arhitektūrai šādā gadījumā ir visai pakārtota loma. Daudz lielāka nozīme būtu kādiem nodokļu atvieglojumiem vai citiem sociāli ekonomiskiem pasākumiem.

Diplomdarba vadītāja nozīme

Lai rastos labs diplomdarbs, parasti nepietiek ar studenta labo gribu un talantiem vien, svarīga nozīme ir arī diplomdarba vadītājam. Atceros no saviem studiju gadiem, kad studenti steidza par savu diplomdarbu vadītāju izvēlēties profesoru Strautmani.  Tam bija savi apsvērumi — profesors īpaši «nejaucās» diplomandu darbā, taču bija diezgan droša garantija, ka gala atzīme būs laba.

Pēdējos gados skatot diplomdarbus  var novērot pavisam citu tendenci. Viena daļa studentu par diplomdarbu vadītāju izvēlas praktisko docentu Egonu Bērziņu. Šogad, šķiet, viņš vadījis veselus desmit diplomdarbus. Acīmredzot tā nav nejaušība, ka starp viņa vadītajiem diplomdarbiem ik gadus ir arī interesantākie. Iespējams, sava loma ir tajā, ka Bērziņam ir zināma saistība ar plānotājiem un ar ģeogrāfiem. Droši vien no turienes viņam arī ievērojami dziļāks un apverošāks skatījums par to, ko nozīmē Vieta — tas, kā RTU arhitektu izglītībā diezgan ir pietrūcis. Grūti sacīt, vai viņš ir tas , kurš prot iedvesmot, vai tas, kurš ļauj izpausties un būt brīvam/-ai, taču  droši vien kāda loma viņa personiskajām īpašībām tur noteikti ir. Un iespējams, ka tieši tāpēc arī studenti izvēlās viņu,  — zinot, ka no interesanta darba vislielākie ieguvēji būs paši.