a4d.lv

Nepareizi pieslēgšanās dati! Mēģini vēlreiz.

Aizmirsi paroli? | Reģistrēties


Inspira

A4D vērtē diplomdarbus

<< Studijas

A4D vērtē diplomdarbus

Arhitektūras fakultātes diplomdarbu vērtēšana, labākajiem piedāvājot balvu — publikāciju platformā, ir kļuvusi par stabilu A4D tradīciju, kas šogad īstenota jau septīto reizi. Paši diplomdarbi pilnībā ir apskatāmi izstādē Kongresu namā līdz 14. februārim.

Šogad diplomdarbu izstāde ir skatāma Kongresu namā un tā šķiet jauka izvēle. Saprotams, ka izstādes vieta varbūt arī ne vienmēr ir diplomandu vēlmju vai patikšanas jautājums, bet drīzāk attiecīgajā gadā pieejamās iespējas. Neiedziļinoties katras telpas funkcionālajos plusos un mīnusos, tomēr jāatzīst, ka vērtējot vietas simbolisko nozīmi, viena no modernisma ievērojamākajām publiskajām ēkām Rīgā noteikti šķiet cēlāka izvēle, nekā veikals. Un, kā izlaidumā, kas vienlaikus bija arī izstādes atklāšana minēja RTU Arhitektūras fakultātes dekāns Uģis Bratuškins, — iespējams šī ir tāda kā pēdējā iespēja izbaudīt to, kāds ir īstais Kongresu nams, pirms to nav skārusi gaidāmā pārbūve.

Runājot par pašiem diplomdarbiem — vērtējot skati kopumā, varētu izmantot gandrīz tos pašus vārdus, ko pirms gada vai varbūt vēl kādos iepriekšējos gados, ka darbi «rāda to stabilo, bet reizē arī diezgan vienmuļo līmeni un ierastās tendences, kas raksturo Rīgas skolu», pirmajā brīdī nav manāmi kādi īpaši ekstrēmi. Un tomēr, — iedziļinoties, ir ieraugāmi pietiekoši daudzi projekti, kas sasniedz ko mazliet vairāk.

Arhitektūra kā objektu veidošanas māksla RTU diplomdarbos reti šķiet interesanta. Nevar teikt, ka fakultāte maz pievērstos pilsētnieciskām tēmām — katru gadu ir daudzi diplomprojekti kādiem kvartāliem vai lielākām teritorijām, dažādu rūpnīcu reģenerācijas par kultūras centriem utml. Tas rāda, ka skolā tiek domāts par vidi, tomēr šo centienu galarezultāts biežāk šķiet formāls, neiedvesmojošs, drīzāk amatniecisks. Protams, arī tādas iemaņas un speciālisti ir vajadzīgi, taču A4D arvien tiecas uzsvērt darbus, kuros ir meklētas un nereti arī atrastas vēl citas kvalitātes.

Kā jau tas ir atkārtots gadu no gada, — A4D nolūks ir stimulēt interesantus un aizrautīgus studentu radošos meklējumus un reizē arī veicināt diskusijas par būtiskām arhitektūras un pilsētveides tēmām; izcelt darbus, kas atklāj analīzi un dažādo kontekstu izpratni, svaigas pieejas, eksperimentus un reizēm arī provokācijas; kas uzdod būtiskus jautājumus un tiecas atbildēt uz pietiekoši sarežģītajiem mūsdienu apstākļiem un pilsētu problēmām; kas pauž attieksmi pret tādām mūsdienu pilsētu aspektiem kā publiskā telpa, transports, ilgtspējīga attīstība un reizēm sniedzas pāri nozares robežām. Un, jāatzīst, ka šogad starp darbiem varēja pamanīt pietiekoši daudz tādu, kuros iedziļinoties varēja sajust lielāku intrigu un domas vērienu, nekā tikai glīti komponētus apjomus, fasādes, vai kādā teritorijā sasēdinātas ēkas.

Tāpēc, lai gan A4D tradicionālā balva — iespēja publicēt diplomprojektu portālā šogad piešķirta diviem darbiem, šķiet svarīgi piebilst, ka nebija viegli izšķirties par otro — uz to kandidēja vairāki. Tādēļ liekas būtiksi minēt arī vairākus citus diplomprojektus, kuros apjaušamas minētās kvalitātes.

Viens, kam dot balvu, bija skaidrs jau pirmo reizi izejot cauri izstādei. Ja parasti spilgtākie šķiet darbi, kas piedāvā risinājumus kādām pilsētnieciskām situācijām, tad šoreiz tā ir pilsētas nomale, vieta kur dabiskā ainava satiekas ar pamestu pilsētas infrastruktūras būvi — Jūrmalas attīrīšanas iekārtām Lielupes grīvā. Ar jaudīgo vietas izpēti, ar ļoti jūtīgo un saudzīgo pieeju un iztiekot bez datorvizualizācijām, darbs, kam piemīt sen neredzēta tēlainība, uzbur gandrīz pasakainu ainu, kurā jaušama dabas ainavas un cilvēka radītā telpas smalka simbioze. Diplomdarbu, kura autors ir Paulis Gibze, tuvākajās laikā iecerēts publicēt pilnībā.

A4D piešķirto balvu skaits nav stingri noteikts, taču parasti tās ir divas trīs un arī šoreiz šķita vērts izcelt vēl kādu. Taču pretendentu bija vismaz trīs. Viens bija Agneses Stasūnes un Edija Levina kopdarbs, kas pievēršas Sporta pils kvartālam. Kritiski izvērtējot Rīgas centra kvartālu 19. gadsimta blīvo apbūvi, kur dzīvokļos ir problēmas ar saules gaismu, viņu priekšlikumā dienasgaisma ir kvartāla plānošanas galvenais rīks, rūpējoties par to, lai ikviens dzīvoklis, jebkurā kvartāla daļā būtu pietiekami izsauļots.

Zināmā mērā pārspīlēti funkcionālistiska var šķist kāpņu mezglu izcelšana kvartāla ēku struktūrā, taču kopumā ir interesanti redzēt attīstības scenāriju, kas nesāk ar fasādēm un stūra torņiem, ne arī maksimālām iespējamām kvadratūrām, bet ar centieniem radīt ērtu dzīves vidi, vienlaikus iekļaujoties centra perimetrālās apbūves nosacījumos. Tāpat ir gandarījums redzēt, ka projektā ir domāts par plašāku pilsētas kontekstu un publisko telpu. Ir saprotama un apsveicama doma par nozīmīgas enkura funkcijas (šajā gadījumā tas ir black box teātris) izvietošanu šajā kvartālā, Tērbatas ielas tālākajā galā, kā arī — par publisko telpu teātra priekšā un kvartāla vidū. Tomēr visvairāk samulsina tas, ka teātris risināts kā brīvstāvoša ēka, nevis kvartāla daļa, tādejādi it kā noārdot vietas pilsētbūvniecisko struktūru, tāpat arī publiskās telpas risinājums prasītos noteiktāk strukturēts un mazliet detalizētāks. Taču kopumā šis noteikti ir viens no labākajiem darbiem.

Tematiski līdzīgs un arī ļoti simpātisks ir Oskara Vāveres diplomdarbs, kas aplūko citu Rīgas centra nostūri — Grīziņkalnu, iztēlojoties mūsdienīgu dzīvojamo apbūvi tukšajā robā starp Pļavas un Mūrnieku ielu. Tā nav kāda primitīva rajona ģentrifikācijas shēma, bet koncepcija dzīvojamai videi, kurā tiek domāts par dažādām paaudzēm, par patīkamu pagalmu telpu un saudzīgu iekļaušanos vēsturiskā strādnieku rajona koka māju apbūvē, liekot priekšā ārēji nepretenciozu, bet drīzāk ziemeļeiropeiski ieturētu arhitektūru ar dažādi variējamiem mājokļu moduļiem.

Tomēr galu galā pilna projekta publicēšanai izvēlēts cits diplomdarbs, kura autors ir Mārcis Kalniņš. Viņa priekšlikumā rādīta jauna kultūras būve, reizē pievēršoties Rīgas apkaimju centru telpiskā veidola problēmai un piedāvā pabeigt kādreiz labi aizsāktu, bet nenoslēgtu publisko telpu — Zemitāna laukumu Teikā. Rīgā ārpus Vecrīgas un centra ir ļoti maz vēsturisko vietu, kurās jau sākotnēji ir ielikts potenciāls kļūt par pilsētnieciskiem laukumiem. Nāk prātā vien Siena tirgus Maskavas priekšpilsētā, Āgenskalna tirgus laukums un — arī minētais laukums Teikā. Papildinot apkaimes centru ar jaunu funkciju, kas ievērojami bagātinātu rajona kultūrvidi, autors to risina  pārliecinoši un skaidri definējot laukuma trūkstošās robežas, vienlaikus turpinot publisko telpu Brīvības ielas otrā pusē, — kā kultūras centra priekšlaukumu, kuram mājīguma sajūtu piešķir milzu pergola.

Var sacīt, ka jau ierasti ar augstu kvalitāti un intrigu izceļas diplomdarbi, kuru vadītājs ir Egons Bērziņš. Tie gan pārsvarā pievēršas vienam noteiktam virzienam, — ostas, piestātnes, ūdensmalas, mājas uz ūdens — tās tradicionāli ir viņa diplomandu tēmas, skarot docentam  pašam tuvo ūdeņu tematiku. Bez Pauļa Gibzes diplomdarba, kura vadītājs arī bija Egons, vienkopus gribas sagrupēt vēl trīs darbus — Lienes Adumānes zvejas ostu Gaujas grīvā, Lauras Meijas darbu, kas risina dzīvojamo vidi Bieķengrāvja ūdeņos un Lienas Ieviņas peldošo ostu Daugavas vidū pie Akmens tilta. Smalki dabas un cilvēka darbības līdzsvara meklējumi, jūtīgums pret zemes un ūdens saskares līniju, metabolistu iespaidotas turpinošas struktūras ar laipām un tiltiņiem, laivas, pontoni un pāļi, dzīve uz ūdens — reizēm ļoti reāli, bet citreiz — pietiekami utopiski scenāriji, taču visi izstrādāti augstā līmenī. Gribētos cerēt, ka gan šie darbi, gan ar šīm tēmām saistītie autori kādreiz —, cerams, ne pārāk tālā nākotnē, būs tie, kas ietekmēs to, kā attīstīsies tās vai citas Latvijas ūdensmalas. 

Konceptuāls plānošanas priekšlikums, kas skar mobilitātes jautājumus, un to kontekstā aplūko konkrētu Rīgas pilsētainavas fragmentu, kas nodēvēts par Torņakalna dzelzceļa ieleju, ir Dāvja Gasula velosatiksmes infrastruktūrai veltītais darbs. Tas piedāvā maģistrālu veloceliņu izveides shēmu Rīgai, un vairāk projektē iespējamo riteņbraucēju artēriju, kas centru savienotu ar Pārdaugavu. Tomēr, lai gan velosipēdu satiksmes pieaugums ir reāla lieta, kas spiež arī pilnveidot attiecīgo infrastruktūru, iztēloties, ka velosipēdistu un gājēju vajadzībām varētu izveidot jaunu Zemgales tiltu pār Daugavu, — tāda ideja šo darbu padara stipri teorētisku, — pietrūkst it kā līdzsvara starp tādiem salīdzinoši nelieliem vides uzlabojumiem, kāds ir veloceliņš gar dzelzceļu un konsekventu utopiju, kas šai gadījumā ir tilts. Taču uzburtā aina ar riteņbraucējiem Torņakalnā un arī otro elpu atguvušo korsešu fabriku šķiet suģestējoša.

Salīdzinoši neliels ir Oto Ozola darbs — priekšlikums Daugavpils cietokšņa inženieru arsenāla ēkas konservācijai. Taču izstrādātā koncepcija ļauj iztēloties Latvijas labākajās arhitektūras tradīcijās atjaunotu būvi, kur autora piedāvātie, nepārprotami mūsdienīgie jauninājumi ļautu vecajai ēkai iegūt jaunu dzīvi, reizē saglabājot patīnu un laika zoba radīto gleznainumu, un ar iespējami nelieliem līdzekļiem pasargājot vēsturisko mantojumu vienīgi no straujas tālākas iziršanas.

Nepārprotami viens no savdabīgākajiem, iespaidīgākajiem un noteikti arī provokatīvākajiem projektiem izstādē ir Jevgenija Leonova priekšlikums Daugava krasta apbūvei Zvirgzdusalas un Grāpju pussalas rajonā. Darbs pārsteidz pirmkārt ar apjomu — smalki izstrādāti plāni pilsētas daļai, patiesībā — veselai autonomai autora radītai pasaulei, ko papildina daudzas krāšņas un detalizētas vizualizācijas.

Priekšlikums, kam piemīt Dubajas vēriens un stilistika, noteikti satur utopijas elementus, jo atsperoties no Rīgas realitātes, tas tiek balstīts vienīgi vietas ģeogrāfiskajās kontūrās un pārspīlētā transporta sastrēgumu problēmu redzējumā. Ideja par pašpietiekamu pilsētas daļu, ko iedvesmojusi dabas audu šūnas, šādi varētu tikt risināta vai jebkurā pilsētā, arvien paliekot diezgan sveša apkārtnei. Droši vien loģiskāk tā iekļautos kādā strauji augoša pilsētā, bet pavisam dīvaini to ir iztēloties rūkošajā Rīgā. Totāli dizainētā pasaule patiesībā varbūt vairāk raisa asociācijas nevis ar utopiju, bet drīzāk distopiju, un šķiet, autors to apzināti izspēlējis, starp daudzajiem stafāžu tēliem rādot arī indiešus vai citā bildē — policistus, kas «ievieš kārtību» kādā imigrantu rajonā.

Laikam jau ir kaut kas ļoti neierasts tajā, ka arhitektūras fakultātes diplomdarbā tiek izmantotas autoprojektēšanas tehnoloģijas, taču autors to pamato ar diplomdarbu metodiskajiem norādījumiem, kuros teikts, ka «darbam jābūt izstrādātam, izmantojot vismodernākās projektēšanas metodes.» Var gan mēģināt iztēloties augstskolas mācībspēku reakciju uz šādu pieeju arhitektūrai. Taču reizē darbs neapstrīdami rāda, ka apjēga par cilvēkam piemērotu dzīves vidi, par to, kam būtu jābūt zemes līmenī, šim diplomandam ir krietni lielāka, nekā daudziem lieliem Latvijas birojiem, kas treknajos gados rādīja attāli līdzīgas vīzijas, koncentrējoties uz ēku apjomiem, kamēr citas vides kvalitātes parasti aprobežojās ar stafāžās rādītiem caurspīdīgiem zaļumiem un laimīgiem cilvēkiem. Darbs rāda, ka autors, ķeroties pie arhitektūras kā biznesa, nākotnē noteikti sasniegs daudz.           

 

Kā izlaidumā teica kāds mans labs kolēģis, — šiem tikko augstskolu beigušajiem jaunajiem arhitektiem noteikti nav viegli, — viņi ir tā paaudze, kas arhitektūras studijas uzsāka tieši vai pašā «trekno gadu» kulminācijas brīdī, laikā, kas pēdējo divdesmit vai pat vairāk gadu ietvaros lūkojoties, arhitekta profesijai šķita visperspektīvākais un arī vispelnošākais, solot vai mūžīgu augšupeju. Turpmākie gadi nesuši daudzu cerību un ilūziju sabrukumu, bet reizē arī — jaunu ceļu meklējumus vai varbūt — arī «atgriešanos pie saknēm». Neizbēgami tas viss noteikti ietekmējis arī šos jaunos arhitektus. Ir patīkami redzēt pozitīvus asnus, bet reizē arī nedaudz skumja sajūta noprotot, ka citādākā izglītības vidē viņi, ļoti iespējams, varētu sasniegt vēl vairāk.

Izstādes kontekstā jāuzteic pirms diviem gadiem iesāktā lieta, kas tiek turpināta arī šoreiz — līdzņemamās lapiņas, ko varētu saukt par diplomdarbu un to autoru vizītkartēm. Šogad vēl īpaši piedomāts pie tā, ka katrs apmeklētājs var veidot savu iepatikušos darbu komplektu. Tas noteikti ir vērtīgs solis savu darbu un ideju popularizēšanā, kas uzrunā daudzus no izstādes apmeklētājiem.

Vēlreiz jāatgādina, ka diplomdarbu izstādi Kongresu namā var apskatīt līdz 14. februārim.

Paulis Gibze. Lielupes grīvas bijušo attīrīšanas iekārtu atkalizmantošanaPaulis Gibze. Lielupes grīvas bijušo attīrīšanas iekārtu atkalizmantošanaPaulis Gibze. Lielupes grīvas bijušo attīrīšanas iekārtu atkalizmantošanaPaulis Gibze. Lielupes grīvas bijušo attīrīšanas iekārtu atkalizmantošanaAgnese Stasūne, Edijs Levins. Dienasgaisma kā projektēšanas rīks kvartāla apbūvē un melnās kastes teātra ēkā Rīgas vēsturiskajā centrāAgnese Stasūne, Edijs Levins. Dienasgaisma kā projektēšanas rīks kvartāla apbūvē un melnās kastes teātra ēkā Rīgas vēsturiskajā centrāAgnese Stasūne, Edijs Levins. Dienasgaisma kā projektēšanas rīks kvartāla apbūvē un melnās kastes teātra ēkā Rīgas vēsturiskajā centrāAgnese Stasūne, Edijs Levins. Dienasgaisma kā projektēšanas rīks kvartāla apbūvē un melnās kastes teātra ēkā Rīgas vēsturiskajā centrāAgnese Stasūne, Edijs Levins. Dienasgaisma kā projektēšanas rīks kvartāla apbūvē un melnās kastes teātra ēkā Rīgas vēsturiskajā centrāAgnese Stasūne, Edijs Levins. Dienasgaisma kā projektēšanas rīks kvartāla apbūvē un melnās kastes teātra ēkā Rīgas vēsturiskajā centrāOskars Vāvere. Dzīvojamā vide Grīziņkalna koka apbūvēOskars Vāvere. Dzīvojamā vide Grīziņkalna koka apbūvēOskars Vāvere. Dzīvojamā vide Grīziņkalna koka apbūvēOskars Vāvere. Dzīvojamā vide Grīziņkalna koka apbūvēMārcis Kalniņš. Laikmetigās kultūras darbnīca TeikāMārcis Kalniņš. Laikmetigās kultūras darbnīca TeikāMārcis Kalniņš. Laikmetigās kultūras darbnīca TeikāLiene Adumāne. Zvejas osta Gaujas upes grīvāLiene Adumāne. Zvejas osta Gaujas upes grīvāLiene Adumāne. Zvejas osta Gaujas upes grīvāLiene Adumāne. Zvejas osta Gaujas upes grīvāLaura Meija. Bieķengrāvis — akvatektūras telpa Daugavas kreisajā krastāLaura Meija. Bieķengrāvis — akvatektūras telpa Daugavas kreisajā krastāLaura Meija. Bieķengrāvis — akvatektūras telpa Daugavas kreisajā krastāLaura Meija. Bieķengrāvis — akvatektūras telpa Daugavas kreisajā krastāDāvis Gasuls. Veloloks Torņkalna dzelzceļa ielejāDāvis Gasuls. Veloloks Torņkalna dzelzceļa ielejāDāvis Gasuls. Veloloks Torņkalna dzelzceļa ielejāDāvis Gasuls. Veloloks Torņkalna dzelzceļa ielejāDāvis Gasuls. Veloloks Torņkalna dzelzceļa ielejāDāvis Gasuls. Veloloks Torņkalna dzelzceļa ielejāOto Ozols. Daugavpils cietokšņa inženieru arsenāla kreatīvā konservācijaOto Ozols. Daugavpils cietokšņa inženieru arsenāla kreatīvā konservācijaOto Ozols. Daugavpils cietokšņa inženieru arsenāla kreatīvā konservācijaOto Ozols. Daugavpils cietokšņa inženieru arsenāla kreatīvā konservācijaJevgenijs Leonovs. Krasta apkaimes attīstība RīgāJevgenijs Leonovs. Krasta apkaimes attīstība RīgāJevgenijs Leonovs. Krasta apkaimes attīstība RīgāJevgenijs Leonovs. Krasta apkaimes attīstība RīgāJevgenijs Leonovs. Krasta apkaimes attīstība RīgāJevgenijs Leonovs. Krasta apkaimes attīstība RīgāJevgenijs Leonovs. Krasta apkaimes attīstība RīgāJevgenijs Leonovs. Krasta apkaimes attīstība Rīgā
saņemti 8 komentāri

Pievienot komentāru:

Komentārs pievienots. Lūdzu, uzgaidi...

© Arhitektūras platforma A4D
Materiālu pārpublicēšanas gadījumā atsauce un saite uz www.a4d.lv obligāta.