Arhitektūras diena rosina arhitektu iniciatīvu

Jau ceturto reizi Rīgā noritējusi gadskārtējā Arhitektūras diena. Lai arī mediji, tātad — arī sabiedrība, šā gada pasākumam uzmanību pievērsa salīdzinoši mazāk, kopumā bija sajūta, ka paši arhitekti dienu uztver nopietnāk un gatavojas tai mērķtiecīgāk, par ko liecināja vairāki nelielie sarīkojumi.

Līdzīgi kā nodeldētie saukļi par krīzi kā iespēju, arī Pasaules arhitektūras dienas devīze Arhitektu spēks un enerģija pret globālo krīzi Latvijā un Rīgā skanēja drīzāk kā ironija vai tukša patosa pilns un zināmā mērā pat liekulīgs aicinājums. Var gan saprast LAS nostāju — kaut kā jau jāreaģē uz Starptautiskās Arhitektu savienības uzstādīto tēmu, tāpēc kopā ar dažiem citu zemju arhitektu savienību vadītājiem (1 — no rietumiem, 1 — no Baltijas kaimiņiem, 2 — no austrumiem) tapa formāls vēstījums, kura saturam gan nekāda cita saistība ar Arhitektūras dienas izpausmēm Rīgā nebija.

Pasākumi

Jau tradicionālos pasākumus — atvērto durvju dienu birojos (no kuriem daži piedāvāja kādu tematisku programmu), ko apmeklē arī oficiālā pilsētas pārstāvju delegācija, kā arī pieņemšanu pie Rīgas pilsētas arhitekta papildināja vairākas gan oficiālas, gan sabiedriskas un privātas iniciatīvas — pasākumi bērniem, prezentācijas un diskusijas Arhitektu namā, vairākas izstādes un lekcija. Līdz ar to var sacīt, ka dienas bija notikumiem blīvi piepildītas. Taču, tā kā nejuta īpašu mediju interesi un atsaucību (var saprast — kultūrai atvēlēto lappušu skaits avīzēs stipri sarucis un vispār citas lietas aktuālākas), sabiedrības klātbūtne nebija jūtama tik ievērojama, kā citus gadus. Tādejādi diena, no arhitektūras popularizēšanas pasākuma pārvērtusies par tādiem kā svētkiem profesijā iesaistītajiem.

Saimnieciskie apstākļi, kā arī LAS reformēšana acīmredzot ir pateicīga augsne, lai raisītu zināmu aktivitāti un iniciatīvu arhitektu aprindās. Īpaši pamanāma ir Jauno arhitektu apvienības rosība. Pilsētu modeļu veidošanas nodarbības bērniem raisīja interesi par pilsētu un arhitekta profesiju, jācer, ka, pasākumus turpinot un bērniem augot, — arī izpratni. Katrā ziņā tā deva daudz prieka skolniekiem, un noteikti arī kādu gandarījuma sajūtu arhitektiem, kas organizēja.

Arhitektu namā noritēja virkne prezentāciju. JAA iepazīstināja ar tās dalībnieku arhitektūras projektiem, savukārt Armands Bisenieks — ar sava biroja darbu izstādi. Artura Lapiņa priekšlasījums gana intriģējoši rosināja iedziļināties ar restaurāciju saistīto jēdzienu būtībā. Kā zināms, Latvijā nav īsti vienotas izpratnes par to, ko nozīmē rekonstrukcija un citi līdzīgi ar jēdzieni ar re-. Savukārt mT15 provocējošā prezentācija iepazīstināja ar projektu un tēmu, kas veltīta Rīgai kā Eiropas kultūras galvaspilsētai. Šaurajā klātesošo lokā tā raisīja garu un ieinteresētu diskusiju. Kā tematisks turpinājums bija būvvaldes vadītāja Anda Ciņa pārdomas, prātojot par to, kas ir urbānā harmonija un vai Rīga to ir sasniegusi. Uzstādījumi un slēdzieni sasaucās gan ar šā gada Roterdamas biennāles tēmu Open City, gan ar kādu pirms desmitgadēm pausto Hardija Lediņa domu, kas bija lasāmas izstādē.

Divas izstādes

Vienlaikus ar atvērto durvju dienu birojos tika atklāta arī Viļņas arhitektūrai veltītā izstāde Rātsnamā. Ekspozīcija nesniedz kopskatu par Viļņu kā pilsētu, nedz par kādu nozīmīgu tās attīstības periodu. Tā ir izstāde, kas gatavota pēc Viļņas arhitektūras skates, kas notiek reizi divos gados. Tātad — savā ziņā salīdzināma ar LAS gada balvas izstādēm, bet, aplūkojot  tikai galvaspilsētu un nevis visu valsti, turklāt  divu (2007—2008), nevis viena gada laikā.

Tikai neliela ekspozīcijas daļa ir uzbūvētu ēku atspoguļojums, apmēram trīs ceturtdaļas izstādes aizņem dažādi projekti. Taču jāatzīst, ka pēdējo gadu pārspīlēto un neīstenojamo arhitektūras vizualizāciju nogurdinātam apmeklētājam šajā klāstā iedziļināties ir slinkums un vairāk pakavēties gribas pie mazākās ekspozīcijas daļas. No šiem nedaudzajiem īstenotajiem projektiem droši vien nevar spriest par Viļņas attīstības tendencēm plašāk, cenšoties izdarīt aptverošākus secinājumus, prātā nāk ēkas un kompleksi, kas tapuši dažus gadus ātrāk. Lai arī Rīgas un Viļņas pilsētu un arhitektūras attīstībā ir daudz līdzīgā, tomēr Lietuvas galvaspilsētā sajūtams vairāk uzdrošināšanās, izšķiršanās, reizē vairāk saprotama pamatojuma, kāpēc tā vai cita vieta attīstīta un apbūvēta tā.

Mazliet pietrūka neliela — kaut dažu teikumu paskaidrojuma pie katra no izstādē redzamajiem darbiem. Taču kopumā šis virziens — iepazīstināt ar kaimiņvalstu un pilsētu jaunākajiem arhitektūras darbiem ir atbalstāms un veicināms.

Par nozīmīgāku izstādi noteikti gribu nosaukt to, kas īsti nemaz nebija Arhitektūras dienu daļa (jo bija skatāma kopš 10.septembra), taču ļoti veiksmīgi tajā iekļāvās. Runa, protams, ir par Hardija Lediņa arhitektūras un urbānisma idejām un viņa mantojumam veltīto izstādi. A4D ietvaros atsauksmes par izstādi neparādījās, un, kā redzams no LETAs, arī citos medijos nevienas recenzijas par to nav.

Pieminot personisko pieredzi — savulaik esmu lasījis pāris Lediņa rakstus par pilsētu un postmodernismu avīzēs vai žurnālos, zināju par viņa darbu pētnieciskajā institūtā. Tomēr bija pārsteigums atklāt, cik daudz viņš paveicis. Un vēl lielāks pārsteigums, ar šodienas acīm skatoties, apjēgt, ka dažas no domām, kas izteiktas pirms 20 gadiem, ir aktuālas šodien. Reizē skumja atskārsme, ka diemžēl pēc viņa neviens par to tā īsti nav runājis — tātad nav pēctecības.

Tāpēc šīs izstādes loma ir vēl jo nozīmīgāka. To var salīdzināt ar iepriekšējā vasarā Igaunijas Arhitektūras muzejā notikušo izstādi, kas bija veltīta t.s. Tallinas grupai — avangarda arhitektiem un māksliniekiem, kas darbojās 70.-80.gados. Apskatot izstādi Rīgā, jāsecina, ka Lediņš bija līdzīga figūra Latvijā. Taču, ja Tallinas grupa zināmā mērā mainīja visu igauņu arhitektūras skatuvi, tad Lediņš diemžēl savā darbības jomā palicis kā vienpatis. Arhitektūrā un teorijā viņa darbi un idejas palikušas bez turpinājuma un ir mazāk novērtēti, atšķirībā no mūzikas vai mākslas. Tādēļ būtu jauki ieraudzīt publikāciju, kas ne vien dokumentētu izstādi, bet arī apkopotu vismaz būtiskākos no arhitektūrai veltītajiem Lediņa tekstiem.

Lekcija Rīgas mākslas telpā

Punktu abām arhitektūras dienām pielika Cīrihes arhitekta Štefana Kamencinda lekcija. Nebija gan saprotams, kāpēc tieši šāds arhitekts izvēlēts arhitektūras dienu oficiālajai programmai, visdrīzāk tā bija vienkārši nejauša apstākļu sakritība, kura apmaksāta ar Colliers piešķirto naudu, kas laikam bija paredzēta, lai «uzlabotu arhitektūras izglītības kvalitāti un mācību priekšmetu saturu». Iespējams tieši tāpēc, ka iesaistīta nopietna nauda, lekcija tika reklamēta pa visdažādākajiem kanāliem.
Rezultāts bija acīmredzams — tas bija viskuplāk apmeklētais Arhitektūras dienu pasākums un ar to līdzināties Rīgā varējuši vien nedaudzi arhitektūras notikumi — LAS gada balvas pasniegšanas un Procesa izstādes atklāšana. Kā liecināja Rīgas mākslas telpas darbinieku apkopotie dati, tad lekciju apmeklējuši 357 cilvēki. Krietni nozīmīgāku arhitektūras pasākumu organizētāji Latvijā varētu vien priecāties, ja izdotos piesaistīt līdzvērtīgu skatītāju un klausītāju skaitu.

Lai gan citos aspektos uzstāšanos par īpašu nevar nodēvēt, lekciju, kurā arhitekts iepazīstināja ar biroja projektiem, var saukt par interesantu. Liekas, ka lielākā lekcijas daļa tika veltīta Googles birojiem. Saprotams, ka lielāko skatītāju atsaucību raisīja veidi, kādā risināta vertikālā komunikācija starp atsevišķiem biroju ēkas stāviem — ātrāk no darbavietas nokļūt pie pilnas bļodas var, nevis kāpjot pa kāpnēm un pandusiem vai nolaižoties ar liftu, bet gan vienkārši nošļūcot pa reni vai stieni. Interesanti redzēt piemērus, kā iekštelpu iekārtojums biroju ēkā vērsts uz to, lai stimulētu darbinieku socializāciju, komunikāciju un «radošumu», piedāvājot telpas visdažādakajai atpūtai un izpausmes brīvībai. Taču, domājot par biroju ēku tipoloģijām, to nākotni un globālo kontekstu, nāktos gan saprast, ka šādi biroji Googlei ir Šveicē un Amerikā, taču diezin vai tādos strādā speciālisti, kas kaut kur Indijā kompānijai raksta programmatūras.

 

Ja arī atsevišķi nevienu no Arhitektūras dienu notikumiem un pasākumiem nevar uzskatīt par ļoti īpašu un par galveno, tad tomēr kopumā no piedāvājuma daudziem bija iespējams izvēlēties kaut ko sev piemērotu. Jādomā, ka turpinot — attīstoties pašu arhitektu iniciatīvām un to kvalitātei, kā arī pilnveidojot oficiālo programmu, Arhitektūras dienas iegūtu vēl lielāko nozīmi un gan jau arī sabiedrībai kādreiz būs iemesli par šo jomu atkal interesēties vairāk.

Dalīties ar ierakstu:

0 0 Balsis
Raksta vērtējums
Abonēt
Paziņot par
guest
4 Komentāri
vecākie
jaunākie visvairāk skatītie
Iekļautās atsauksmes
Apskatīt visus komentārus
ma

Recenzija par Hardija Lediņa idejām veltīto izstādi bija lasāma iknedēļas kultūras avīzē "Kultūras Forums" nedēļu vai divas atpakaļ.

...

Raksts par izstādi –

Neatkarīgā: Trešdien, 2009. gada 30. septembrī; raksta kopiju RMT varēja saņemt ikviens interesents.

ma

Recenzija par Hardija Lediņa idejām veltīto izstādi bija lasāma iknedēļas kultūras avīzē "Kultūras Forums" nedēļu vai divas atpakaļ.

...

Raksts par izstādi –

Neatkarīgā: Trešdien, 2009. gada 30. septembrī; raksta kopiju RMT varēja saņemt ikviens interesents.

4
0
Lūdzu, komentējietx